Barošana

Suns ir visēdājs!

Suns NAV vilks!

Sākšu ar to, ka gan cilvēki, gan suņi manā ģimenē nav veģetārieši un negrasās par tādiem kļūt un pārtiku mēs lietojam, cik vien ikdiena atļauj, dabīgu (četrkājainajiem gan tas izdodas labāk nekā divkājainajiem, bet tas ir cits stāsts). Pie tam, šobrīd un arī turpmāk ēdienkartes stādīšu tikai saviem suņiem, zinot viņu individuālās vajadzības. Šo literatūras apskatu mani pamudināja veikt vēl viens punkts, kuru varam apskatīt zem virsraksta "Suns NAV vilks", jeb pēdējā laika modē nākušo uzskatu, ka suņa pārtika un teju vai visa ikdiena, ir jāpielīdzina viņa "akmens laikmeta" senča ikdienai un ēdienkartei. Tātad vēlreiz, Suns NAV vilks, un varam sākt:

Ja mēs piemērosim to pašu kritisko domāšanu un pierādījumos balstītu pieeju uzvedībai, apmācībai, veterinārajai aprūpei un visiem citiem lēmumiem, kurus mēs pieņemam kā mājdzīvnieku īpašnieki, mēs būsim labāki aprūpētāji ar laimīgākiem, veselīgākiem mīluļiem. /Brennen McKenzie, MA, VMD, Pierādījumos balstītas veterinārmedicīnas asociācijas prezidets, SkeptVet emuāra autors/

Būsim moderni- domāsim pamatoti!

Mūsdienās informācijas pārbagātība nevis ir atvieglojusi, bet gan ir apgrūtinājusi apzinīga un mīloša saimnieka loģisku vēlmi- atbilstoši pabarot savu suni. Vienīgā vadlīnija, kura neļaus novirzīties no vēlamā kursa ir zinātniski pētījumi, kuri atklāj pierādījumus konkrētās sugas Canis Familiaris vajadzībām un iespējām. Izzinot pētījumus, atklājas pārsteidzoši, nereti, modernu vai iesīkstējušu uzskatu neatbalstoši fakti, kuri ikdienu mīlošam saimniekam atvieglo. 

Mums ir jāmāca sevi kā "pilsoņus- zinātniekus", pievēršot uzmanību informācijai, kas mūs informē, nevis maldina. /Linda P. Case "Dog Food logic"/

Trīs neaizstājami elementi zinātniskos pierādījumos balstītu lēmumu izdarīšanā:

1. pētījumu pierādījumi (ticama literatūra (iespēja lasīt primāro resursu, nevis tikai interpretāciju- dažas iespējas, kur meklēt šādus rakstus ir atrodamas ieteicamās literatūras interneta resursu saraksta beigās), kuru īpašnieks studējot, var uzzināt nepieciešamo uzturu, kurš sevī ietver barības vielas , kuras zinātniskos pētījumos pierādītas kā nepieciešamas sunim ikdienā, lai saņemtu pilnvērtīgu barošanu);
2. klīniskā ekspertīze (rodas no veterināro, dzīvnieku uztura, audzētāju, treneru, un citu  profesionāļu zināšānām un pieredzes ar ko viņi dalās ar īpašnieku);
3. īpašnieka prioritātes/iespējas (tas cik ļoti konkrētais īpašnieks vēlas un ir spējīgs rūpēties (maksāt un nodrošināt) sava mīluļa uzturu).

Gaļēdāji, jeb latīņu valodā Carnivore ir termins, kas tiek lietots gan taksonomiskai klasifikācijai, gan kā kādas sugas barošanās un pilnvērtīga uztura vielu apraksts. Kopumā kā Carnivore  ir klasificētas 280 sugas, tomēr kamēr daudzas no tām medī un patērē gaļu, tikmēr ne visas ir mednieki vai ikdienas uztura ziņā gaļēdāji. Gaļēdāju sugas variē ļoti plaši no tām, kuru ēdienkartes pamatā ir tikai gaļa (visas kaķu sugas) līdz tām, kuras patērē gan gaļu, gan augus (lāči un jenoti) vai pat pilnīgiem veģetāriešiem (panda).

Par spīti populārajam uzskatam, ka suns ir gaļēdājs (spējīgs nepieciešamās barības vielas uzņemt tikai no gaļas), tā nav tiesa. Suns ir visēdājs un ir spējīgs dzīvošanai nepieciešamās pamatvielas uzņemt arī no citiem barības veidiem- ne gaļas. No mājas mīluļiem patiesais gaļēdājs ir vien kaķis, jo viņš nav spējīgs uzņemt atsevišķas vielas ēdot gaļu nesaturošu ēdienu. Kaķis, atšķirībā no suņa, nav spējīgs izdzīvot, ja nesaņem vismaz vienu gaļas veidu savā ildienas barībā. Turpretim visas Canis sugas, tai skaitā arī mājas suns, ikdienā labprātāk pārtiek no gaļas un augiem (pat vilki un koijoti, kuri pārtiek vien no tā, ko nomedī, kā barību uzņem un barojas arī no augiem, jo pārtikā lieto zālēdāju iekšējos orgānus (kuņģi un zarnas), kas satur daļēji sagremotu augu masu), gan ir spējīgi nepieciešamās uzturvielas uzņemt tikai no veģetāra uzturu, laikā kad gaļa nav pieejama (Mājas suns, principā ir uzskatāms kā mistkastnieks un izdzīvot ir spējīgs arī uzņemot augļus, ogas, sēnes un dažnedažādus citus augus pat bez gaļas vispār). 

Apskatīsim trīs barības vielas: vitamīns A, taurīns, arahidonskābe, jeb Omega-6 taukskābe. Tāpat kā citi visēdāji, suņi ir spējīgi ražot vitamīnu A no pigmenta, ko sauc par beta- karotīnu, kas ir atrodams augos (burkānos). Omega- 6 ir svarīga taukskābe, kura ir atrasta gandrīz vai visās ķermeņa šūnās. Omega- 6 ir atrodama tikai gaļā, bet nav atrodama augos, tajā pat laikā suņi ir spējīgi paši radīt šo taukskābi uzņemot augos atrodamo linolskābi. Līdzīgi.ir ar taurīnu, kas tāpat kā omega-6 ir atrodams tikai gaļā. Tādiem patiesiem gaļēdājiem ir paaugstināta nepieciešamība uzņemt lielu daudzumu taurīna, bet suņiem ne tikai šī vajadzība ir krietni zemāka, bet arī gadījumos, kad gaļa nav pieejama, suns ir spējīgs izmantot alternatīvus savienojumus savā ķermenī.

Visbeidzot, pat anatomiski suņa kuņģa- zarnu trakts no mutes līdz zarnām ir atbilstošāks tām gaļēdāju sugām, kuras pārtiek no variētas diētas, ne gaļas vien. Piemēram, viņiem ir dzerokļi, līdz ar to iespēja sasmalcināt barību un tievās zarnas, kas ir garākas (attiecībā pret ķermeņa garumu) nekā obligātajiem gaļēdājiem.

Tātad kopumā, suņu dabīgās barības izvēles, vielmaiņas un anatomiskās īpašības atbilst visēdājiem, nevis gaļēdājiem, jo tie medī, zvejo, ir mistkastnieki un veiksmīgi patērē augus kā pilnvērtīgu barības vielu avotu.

Vai dabīgs vienmēr ir labākais?

Cilvēkam parasti patīk pretstatīt lietas, tāpēc kad kāds saka, ka nebaro suni dabīgi, citu prātā ienāk doma- tātad mākslīgi. Un mākslīgs, protams, katram modernam cilvēkam ir skaidrs- nekas labs tas nav.

Līdz 20. gadsimtam, kad tirgū sāka parādīties komerciālā, gatavā barība, suņi tiešām tika baroti dabīgi- no cilvēku ēdiena atkritumiem. Ko mēs varam no tā secināt? Vai suņi tiešām tika baroti viņiem visveselīgākajā veidā? Mēs nevaram secināt neko vairāk par to, ka viņi bija spējīgi izdzīvot un vairoties un, ka dabiskā atlase, jeb izdzīvo stiprākais, bija vairāk izteikta, nekā tagad, kad ar īpašu diētu, medicīnas, bet galvenokārt jau modes palīdzību "dabīgums" nebūt nav noteicošais. 

Tātad, lai apgalvotu, ka kaut kas ir labāks tieši manam sunim, ar viņa vajadzībām (jo pārsvarā neviens mīlošs saimnieks nav ieinteresēts pārbaudīt, cik dabiskās atlases kritērijiem atbilst viņa suns), vajag krietni vairāk, nekā balstīties uz vārdu "dabīgs". Un jāsāk ir ar pārliecinošu pētījumu rezultātiem, kuri apgalvo, kas tieši uzturā nepieciešams visiem suņiem kopumā. Vai vēl sīkāk- kas nepieciešams katram indivīdam ar viņa īpašajām prasībām.

Uztura plānošanā galvenais- nepieciešamās barības vielas

Nepieciešamā barības viela ir jebkurš komponents uzturā, kurš nepieciešams, lai uzturētu dzīvību- tai ir specifiskas funkcijas, kas veicina augšanu, normālu audu un orgānu uzturēšanu, kā arī veselību. Septiņas barības vielu kategorijas visiem dzīvniekiem ir ūdens, enerģija, olbaltumvielas (proteīns), tauki, ogļhidrāti, vitamīni un minerāli. Nepieciešamās barības vielas iedalās svarīgajās (ko suns var uzņemt tikai ar pārtikas palīdzību, jo pats tās nav spējīgs iekšēji tās ražot vai ir spējīgs, bet nepietiekami) un mazsvarīgajās (suns var tās ražot pats, uzņemot alternatīvas vielas).

Ūdens- vissvarīgākais

Ūdens viennozīmīgi ir svarīgākais suņa uzturā. Vairāk nekā divas trešdaļas no suņa ķermeņa ir ūdens. Lai saprastu, cik tas ir svarīgs, iedomājieties, ka suns var zaudēt lielāko daļu sava ķermeņa tauku, aptuveni pusi no olbaltumvielām (liesā muskuļmasa) un izdzīvot, bet ja viņš zaudē vairāk kā astoņus procentus no ķermeņa ūdens, viņš piedzīvo spēcīgu dehidrāciju un mirst.

Suns uzņem ūdeni gan dzerot, gan ēdot. Nelielu daudzumu ūdens suns ražo arī pats- gremošanas procesā.

Konservēti pārtikas produkti un neapstrādātā pārtika nodrošina suni ar ievērojami lielāku ūdens daudzumu, nekā sausā barība. Bet jebkurā gadījumā suns vienmēr ir jānodrošina ar brīvi pieejamu tīru, svaigu ūdeni.

Suņa vajadzība pēc ūdens parasti palielinās karstā laikā, palielinātas slodzes vai slimības gadījumā.

Kāda ir ūdens loma ķermenī? Īss nozīmīgākā apraksts:

• regulē un uztur normālu ķermeņa temperatūru;
• nepieciešams barības sagremošanā un barīnas vielu absorbēšanā;
• nepieciešams, lai transportētu barības vielas ķermenī;
• iesaistīts daudzās ķermeņa ķīmiskajās reakcijās;
• izvada atkritumus (urīnu un fēces) no ķermeņa.

Enerģija

Kad par enerģijas līmeni runā suņu īpašnieki un treneri, viņi parasti domā par uzvedību, bet kad uztura speciālisti- par enerģijas blīvumu noteiktā pārtikas apjomā. To parasti apzīmē ar noteiktu kaloriju skaitu (Kcal vai Cal). 

Enerģija ir kā degviela un nozīmīguma ziņā seko uzreiz pēc ūdens, jo ir nepieciešama ķermenim, lai tas varētu turpināt funkcionēt. Bez pārtikas enerģijas ķermenis zaudē svaru, ir badā un mirst.

Pārtikas enerģija tiek nodrošināta no trīs barības vielām: olbaltumvielām, sagremojamiem ogļhidrātiem (cietes), taukiem. Ja gatavajā barībā uz iepakojuma ir norādīts, cik kalorijas suns uzņem apēdot noteiktu daudzumu, tad mājās gatavotajā ēdienā saimniekam tas ir jāprot aprēķināt pašam. Un attiecīgi samazinot vai palielinot barības daudzumu pēc vajadzības, jāsamazina vai jāpalielina suņa svars.

Piebilde: Ēdiens NAV mīlestība!

Viennozīmīgi lielākā mūsdienu problēma apzinīgu saimnieku starpā ir pārlieku kalorijām bagāts ēdiens- līdz ar to mīluļu aptaukošanās.

Sunim vienmēr ir jāsaņem viņam piemērota pārtika atbilstošos daudzumos. Arī mācībām domātie kārumi ir jāierēķina ikdienas ēdienkartē kā papildus uzturs. Un jāsaprot, ka viss sunim garšīgais ir pagatavojams veselīgi- nemaz nesākot izmēģināt desu, čipsus vai šokolādi kā papildus prieciņu. Ja ir nepieciešams "papildus prieciņš", samaziniet ikdienas pārtikas devu tā, lai prieks ir arī par veselīgo, bet visnopietnāk piedomājiet pie sabalansētas slodzes nodrošināšanas ikdienā. Tās būs iztērētas kalorijas, prieks un pēcāk visiem tik vērtīgais miers!

Pieļaut suņa aptaukošanos "mīlestības vārdā" ir īstermiņa izdabāšana ar ilgtermiņa sekām- nemocīsim mīluļus savas emocionālās nenoturības dēļ!

Mājdzīvnieku aptaukošanās acīmredzami ir cilvēku problēma, ne jau pašu dzīvnieku problēma.  Pats svarīgākais lēmums, ko attiecībā pret mīluļu veselību izdara viņu saimnieki, ir tas, ar kādu pārtiku viņi izvēlas tos barot. /APOP dibinātājs Dr. Ernie Ward/

Pārbarotiem suņiem visbiežāk rodas tādi veselības traucējumi kā mobilitātes traucējumi, locītavu artrīts, sirds slimības, veicot pat zema riska ķirurģiskas manipulācijas, pastāv lielāks nāves risks no komplikācijām, saīsinās kopējais mūža ilgums. Tāpat arī dzīves kvalitāte ievērojami pasliktinās: aptaukojušies suņi daudz sliktāk pacieš karstus laikapstākļus, ātrāk nogurst, zaudē aktivitāti un dzīvesprieku.

Ja jūsu suns pārāk ātri apēd maltīti, ilgākam priekam noderēs ar ēdienu piepildāmas rotaļlietas, kuras noderēs arī kā ikdienas intelektuālās slodzes sastāvdaļa. Darbojoties ilgāk, suns beidzot maltīti būs apmierinātāks un pat noguris.

Olbaltumvielas

Barībā olbaltumvielas ir nepieciešamas gandrīz visu ķermeņa audu augšanai un uzturēšanai. Piemēram: olbaltumvielas ir galvenais matu, ādas, cīpslu, saišu un skrimšļu strukturālais komponents. Tāpat fermenti, kas nepieciešami visām organisma ķīmiskajām reakcijām, hormoni, kas darbojas kā organisma sūtņi un antivielas, kas satur ķermeņa imūnsistēmu ir olbaltumvielas. Principā par olbaltumvielām var domāt kā par galveno materiālu no kā sastāv ķermenis.

Pašas olbaltumvielas sastāv no sīkām, ķēdēs savienotām molekulām, kuras sauc par aminoskābēm.

Olbaltumvielas, kuras suns uzņem ar barību, viņš sagremo atsevišķās aminoskābēs, kuras uzsūcās tievajās zarnās. Tāpēc, ka suns barībā uzņem  olbaltumvielas, runā par to nepieciešamo daudzumu ikdienā, nevis atsevišķām aminoskābēm, lai gan uzsūcās tieši pēdējās.

Suņa organismam ir nepieciešamība pēc 22 dažādām aminoskābēm. Divpadsmit no tām var saukt par nenozīmīgām, jo ķermenis pats tās ir spējīgs ražot tādā daudzumā, lai apmieriātu savas vajadzības. Atlikušās 10 var saukt par nozīmīgām, jo ķermenis tās nav spējīgs saražot vajadzīgā daudzumā, lai apmierinātu vajadzības, tāpēc tās ir jāuzņem ar olbaltumvielām barībā.

Tā kā suņa organisma šūnas un audi nolietojas un to vietā rodas jaunas, ķermenim ir regulāra vajadzība pēc jaunām olbaltumvielām. Bet tajā pat laikā ķermenis neveic olbaltumvielu uzkrāšanu, bet ja tās tiek uzņemtas vairāk nekā tiešām nepieciešams, tās pārvēršas enerģijā vai taukos. Tas ir svarīgs punkts, jo par spīti uzskatam, ka vairāk olbaltumvielas, radīs lielāku muskuļmasu, tā tas nav, jo uzņemtas par daudz, tās kļūst par papildus kalorijām, un pie neatbilstošas slodzes (netiek pārvērstas enerģijā), var radīt tikai papildus tauku daudzumu. Tātad mērķis ir nodrošināt sunim nepieciešamo olbaltumvielu daudzumu, bet ne vairāk.

Sagremojamie ogļhidrāti, jeb ciete

Sagremojamie ogļhidrāti (ciete) ir otrais enerģijas avots, kuru suns var uzņemt no barības.

Kā enerģijas avots, ogļhidrāti viena vienībā dod tik pat daudz kalorijas ka olbaltumvielas: 3,5 kcal/g.

Nav obligātu prasību ogļhidrātu uzņemšanai uzturā, bet tomēr tas ir labi sagremojams enerģijas avots. Tas ir svarīgi, jo ja organismam pietrūkst enerģijas, jo tad viņš to ņem no olbaltumvielām, kuras nepieciešamas citiem svarīgiem mērķiem, kā piemēram, veselīgas imūnsistēmas uzturēšanai.

Tā kā daži cietes avoti (kukurūza, kvieši un soja) pētījumos tiek minēti kā biežākie alerģiju avoti, tas nav iemesls, lai no šādas barības izvairītos suņj, kam šādu problēmu nav.

Tiek uzskatīts, ka pilnvērtīgākam uzturam noder vismaz viens cietes avots barībā.

Šķiedrvielas arī tiek klasificētas kā ogļhidrāti. Šis termins apzīmē visas slikti sagremojamas augu daļas, kā rezultātā tās nerada ievērojamu enerģijas daudzumu. Suņiem nav īpašas nepieciešamības uzņemt šķiedrvielas barībā, bet ir novērots, ka tās tomēr sniedz labumu. Nefermentējamās šķiedrvielas rada diētisku masu, kas palīdz justies paēdušākam, kā arī palīdz uzturēt normālu kuņģa un zarnu trakta darbību. Fermentējamās škiedrvielas rada vēlamu mikrobioloģisko vidi zarnās. Liela daļa suņu barošanas speciālisti atzīst, ka dažādi šķiedrvielu avoti ir vislabākā izvēle.

Tauki

Tauki ir trešais enerģijas avots uzturā. Tie nodrošina koncentrētāku enerģiju, nekā olbaltumvielas vai ogļhidrāti. Vienā gramā tauku ir aptuveni 8,5 kalorijas. 

Līdzīgi cilvēkiem, arī suņiem labāk garšo taukaināka, nekā liesa barība.

Uzturvērtības ziņā, tauki nodrošina taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanos organismā, kā arī ir suņiem tik svarīgās taukskābes- linolinskābes avots. Linolinskābi var uzņemt gan ar augu, gan dzīvnieku valsts produktiem (kukurūzas eļļa, sojas eļļa, liellopu un vistas tauki).

Taukskābes var klasificēt divās galvenajās grupās: Omega-6 un Omega-3. Abas šīs grupas ir nozīmīgas pilnvērtīgā uzturā, bet nereti suņa barība ir pārsātināta ar Omega-6, turpretim atstājot novārtā Omega-3. Gan linolinskābe, gan arahidonskābe ir Omega-6 taukskābes. 

Omega-3 atbild par suņa vispārējo veselību un vitalitāti. Atbilstošs Omega-3 daudzums uzturā atbalsta nervu sistēmas attīstību un darbību, redzes un mācīšanās procesu attīstību mazuļiem, kardiovaskulāro sistēmu, imūnsistēmu, ādas un apmatojuma veselību, grūtniecību un laktāciju, ir novērota pozitīva iedarbība iekaisumu (locītavu sāpju artrīta laikā un ādas alerģiju gadījumā),  ārstēšanā, 

Daļa Omega-3 taukskābes ir atrodamas linu sēklās, lineļļā, rapšu eļļā, citās augu eļļās un dažu riekstu eļļās, bet pilnvērtīgākais un veselībai vērtīgākais Omega-3 avots ir zivis un zivju eļļa. Precīzāk: lašu eļļa, siļķe, baltās zivis un amerikā sastopamā silķu dzimtas zivs- menhadens.

Tā kā Omega- 6 taukskābes visbiežāk tiek nodrošinātas bagātīgāk suņa diētā, parasti, balansējot uzturu, mērķis ir paaugstināt tieši Omega- 3 un, ja nepieciešams, pat samazināt Omega- 6. Ideāla proporcija Omega- 6 pret Omega- 3 ir 7:1 līdz 5:1.

Vitamīni un minerāli

Vitamīni ir organiskās molekulas, kuras ir vajadzīgas ķermenim ļoti minimālos daudzumos, bet ir nepieciešamas veselībai.

Minerāli ir neorganiskas elementi, kas ir vajadzīgi augšanai, attīstībai un uzturēšanai visām ķermeņa sistēmām.

Ieteicamā literatūra sava viedokļa veidošanai: