Mazs un gudrs-

tas pats suns, tikai citā izmērā*

*par maziem ir pieņemts uzskatīt suņus līdz desmit kilogramu svaram.

Gibi mazu un gudru suni? Attieksmi veido pats.

Attieksme- ar to viss sākās.

Suņa uzvedībai sākotnēji nav nekāda saistība ar viņa izmēru. Nav nekādu pierādījumu, ka mazi suņi ir kaut kādā veidā glupāki vai grūtāk apmācāmi salīdzinot ar lielajiem. Mazsuņu tāpat kā lielo uzvedību veido iedzimtība un pieredze- viņi katrs ir atšķirīgas personības. Tāpat kā lielajiem, viņiem katram ir savas stiprās un savas vājās puses. Bet lai vai kāds būtu iedzimtais potenciāls, izmantojot apmācību, kuras pamatā ir uzvedības Pozitīva Nostiprināšana var paveikt brīnumus, ja vien cilvēks to ir apņēmies.

Tātad viss sākās ar cilvēka attieksmi, kura veido viņa suņa pieredzi. Pirmais cilvēks, kura attieksmei ir milzīga nozīme ir audzētājs, kurš audzē suņus ar noteiktām rakstura īpašībām (tieši jūsu izvēlētajai šķirnei atbilstošām) un nodrošina saviem kucēniem atbilstošu pieredzi, jo  agrīnajai socializācijai ir liela ietekme uz suņa emocionālo reakciju visa mūža garumā. Tāpēc nekad nav noniecināma rūpīga audzētāja izvēle- meklējiet tādu, kurš apzinās, ka viņš audzē suņus, nevis vieglus peļņas objektus vai "dekorācijas" dāmām. Un sazinoties nekautrējaties uzdot jautājumus par socializāciju.

Tajā pat laikā, jo zinošāks, pielāgoties un plānot spējīgāks, kā arī mērķtiecīgāks cilvēks, kurš tiešām rīkojās, jo lielāka iespēja, ka viņa suns, savu iespēju robežās, kļūs par jebko, ko cilvēks izlēmis. Tam nav, precīzi, nekāda saistība ar izmēru- visu nosaka attieksme. Sāc ar attieksmi- "man ir suns un gribu viņu gudru".

Apācība, kuras pamatā uzvedības Pozitīva Nostiprināšana, nevis piespiešana

Pirmkārt, iepazīstot savu suni, ir jāapzinās, ka visi mazsuņi sākotnēji ir veikuši kādus darba pienākumus un lielākajai daļai tas ir nozīmējis būt ļoti pārliecinātiem un pat uzbrūkošiem (piemēram, džeka rasela terjeri un borderterjeri vēl jo projām piedalās lapsu medībās un viņu galvenais mērķis ir agresīvi uzvedoties un pārliecinoši rejot izdzīt nereti par sevi krietni lielāko dzīvnieku no tā slēptuves. Tas nozīmē uzvesties tā, lai savvaļas dzīvnieks noticētu reāliem draudiem no šāda maza sunīša un mestos bēgt) un darīt to ar savu teju vai vienīgo ieroci- uzvedību un balsi. Ja vien audzētāji nav rūpīgi centušies attīstīt kompanjonam raksturīgākas īpašības, mazsuns kādos stresa brīžos uzvedīsies atbilstoši tam, kam selekcionēti viņa senči, bet cilvēkam, kurš meklējis mierīgu draugu, tā var būt liela problēma. Tāpēc, ja vien neesat gatavi sadzīvot ar mazu kareivi vai ieguldīt lielu darbu apmācībā, sākat ar rūpīgu audzētāja izvēli, lai jūsu mīlulim būtu izkoptas tieši jums vēlamās īpašības.

Diemžēl, daudzi tikai smej par mazo sunīšu aso reakciju uz ārpasauli, kura nereti rodas ciešā saiknē ar viņu izmēru. Kāpēc? Gan tāpēc, ka ir pietiekami daudz mīti, kuri apgalvo, ka mazi suņi pat nav suņi, bet ja ir, tad viņi ir dumji. Tik vienkārši. Gan arī tāpēc, ka pie tam, ar mazu sunīti ir salīdzinoši viegli "tikt galā fiziski"- aiznest, paraut, pārcelt, pagrūzt, iespiest padusē, paspert utt. Nereti pat vismīlošākie cilvēki neizmanto apmācību vai komunikāciju, kura ir absolūti nepieciešama ar lielajiem suņiem, bet tā vietā mazsuni fiziski piespiež visam, ko uzskata par nepieciešamu, pilnībā ignorējot suņa attieksmi. Tas izraisa diskomfortu, bailes vai pat sāpes, bet tas paliek nepamanīts. Nepamanītas, jo cilvēks spriež tikai pēc savas saprašanas "Es taču neko briesmīgu nedaru", bet sunīti sauc par "aktieri", kurš tikai tēlo. Kaut gan vērot un uztvert nopietni suņa ķermeņa valodu ir vienīgais veids kā viņu saprast, bet apmācība, kuras pamatā uzvedības Pozitīva Nostiprināšana ir veids kā problēmas novērst vai izmainīt.

Stresa menedžments- ņemot vērā visu, arī pretī var dabūt visu

Stresa menedžments ir neatņema sastāvdaļa apmācībai, kuras pamatā ir uzvedības Pozitīva Nostiprināšana. Lai suns visu darītu, tāpēc ka GRIB to darīt, neko nedrīkst atstāt nepamanītu un neko nedrīkst ignorēt. Mazam sunim, atkarībā no fiziskajām īpašībām, nevis izmēra, ir tikpat izteiktāka vai mazāk izteikta ķermeņa valoda- viņš "pasaka" visu, ja vien cilvēks prot klausīties (vērot). Un "saklausīto" ņemot vērā, var konstatēt stresa avotus, uzsākt pieradināšanu un apmācību.

Stress nav tā dzīves sastāvdaļa, kura vairo vēlamu uzvedību, tieši pretēji. Stress vairo emocijas, bet emocijas lielākoties liek rīkoties instinktīvi- nokārtoties iekštelpās, reaģēt asi, lēkt, kost utt. Sākumā izvērtējot ikdienu un atbrīvojoties no stresa tajā, ir iespējams atbrīvoties no vairākām uzvedības problēmām, pat tās pašas it kā nerisinot.

Suns un bērns- atbilstošā pieaugušo attieksme nesīs vēlamu iznākumu

Mazs suns nav rotaļlieta un lielas problēmas var sākties, ja kāds tomēr domā, ka ir. Un šoreiz tieši izmērs ir noteicošais vecāku neuzmanībai- mazs sunītis tiek uzskatīts par atbilstošu "mantiņu", jo pat pieaudzis nevar nodarīt tik ievērojamu kaitējumu kā liels. Tā tiešām ir, bet apzinīgu vecāku nozīmīgākais pienākums ir savus bērnus tiešām audzināt un vienas no vērtīgākajām īpašībām ir atbildības sajūta un empātija. Mīlēt un cienīt dzīvnieku atbilstoši viņa sugai bez tām nav iespējams. Un pie tam, ko viņi darīs, kad mazs sunītis sāks aizstāvēties kā dzīvniekam raksturīgs, jo bērns pret viņu izturējies netbilstoši? Visi, kam ir zobi, var iekost un pārsteidzoši spēcīgi, ja runa par maziem suņiem. Pat ja tas nenotiek-  ko šāds bērns darīs citur, kad satiks citu suni, ja nebūs iemācīts izturēties pret dzīvnieku ar cieņu?

Tieši par mācīšanu mazākam bērnam dzīvot ar suni- ir novērots, ka atbilstošu attieksmi pret lielāku suni ir vieglāk panākt, nekā pret mazāku. Iespējams, tas gan kārtējo reizi ir vairāk vecāku attieksmes jautājums, jo bērni dara kā mēs darām, nevis kā mēs sakām. Bet mazāku sunīti krietni biežāk arī bērnam ir tendence grūstīt, stumdīt, dzīt, nest vai kaut kur ielikt, kas arī visbiežāk ir dzīvnieka pretreakcijas iemesls.

Vēl viens no neatbilstošas attieksmes iznākumiem ir traumas sunītim. Ja bērns ir radis darīt ar mazsuni visu, kas ienāk prātā, tas var novest pie nopietnām fiziskām traumām, pat kaulu lūzumiem, jo mazs suns ir krietni trauslāks nekā liels.

Vislielākā nozīme bērna un suņa attiecībās ir un paliek atbilstošas attieksmes audzināšana no vecāku puses un pieaugušo kontrolei. Pieskatīts, kontrolēts un audzināts bērns necietīs pats un neliks ciest citiem- nav nozīmes suņa izmēram. Bet jau agrā bērnībā iemācītās prasmes rūpēties un cienīt mazākos būs brīnišķīgs ieguldījums nākotnē. Tieši tāpēc tā ir vecāku atbildība: izzināt jaunākās metodes, kuras ir pielāgojamas visiem suņiem un sevī neietver suņa izaicināšanu uz konfliktu vai piespiešanu pakļauties, bet tieši pretēji- savstarpējas cieņas un pozitīvas sadarbības nostiprināšanu. Ar apmācību, kuras pamatā ir uzvedības  Pozitīva Nostiprināšana, suns būs gatavs kļūt par bērna labāko draugu- un arī tam klausīt.

Kad tomēr izmēram ir nozīme?

Cieni kaut nebaidies- nedari mazam "jo tāpēc, ka es varu" to, ko nedarītu lielam

Nemitīgi nākas atgādināt par to, ka visu izšķir attieksme. Cienīt mazu suni- tā ir izvēle. Ja liela suņa rūciens liek saausīties un sākt domāt par apmācību visiem apkārtējiem, tad mazā, visdrīzāk, izraisīs vien smaidu.

Ņemt vērā mazu suni tik pat ļoti kā lielo ir izvēle- un tās cena ir vēlama uzvedība. Ja cilvēks būs apzinīgs, arī viņa mazsuns varēs būt viņa lepnums, nevis izsmiekla objekts.

Pārzini un izmato priekšrocības un līdzekļus

Pārvietošanās un ieejas priekšrocības

Gandrīz visiem ir jau kļuvis skaidrs, ka mazu suni var ienest teju vai visur un pat apsargu pamanītu, bet vēl vairāk, ja viņš ir paslēpts somā. Protams, tas nav ieteicams, ja darbība ir nelikumīga vai pretēji konkrētās iestādes noteikumiem. Bet, piemēram, ir tādi veikali kā Rimi,  Maxima, arī daļa Top, kuru ieejas durvis "rotā" aizliegums, bet iekšējā kārtība paredz, ka mazsuņi, atrodoties rokās vai somā, drīkst tikt ienesti. Tāpēc, ja vien vēlme apmeklēt kādu vietu ar savu sunīti, ir vērts painteresēties- var būt mazajiem, par spīti kopējam aizliegumam, ieeja ir atļauta. Sīkāk par to kāpēc un kur, varat lasīt sadaļā "Suns visur līdzi".

Tāpat ir ar transporta pakalpojumu izmantošanu- taksī (var atšķirties dažādām firmām), pilsētas transportā (var atšķirties dažādās pašvaldībās) sunītis, kurš atrodas uz rokām vai somā nereti drīkst braukt bez maksas. Tāpat ir dažādas iespējas un atlaides, kuras attiecas uz izmēru, aviokompānijās un citu valstu transportā. Tas gan ir jānoskaidro iepriekš, lai nesagādātu vilšanos, braucienu uzsākot.

Un pat savā transporta līdzeklī, automobīlī, cilvēkam ir krietni lielākas iespējas droši iekārtot savu mazsuni, nekā lielu suni, kura dēļ nereti tiek iegādāta pat lielāka mašīna.

Ar cilvēkam paredzēto drošības jostu piesprādzēta soma un kurai piesprādzēts arī suns, kurš atrodas krūšu siksnā (ne kaklasiksnā, kas spēcīga rāviena gadījumā var būt ļoti bīstami). Jāpiemin gan, ka attēlā redzamā krūšu siksna un pavada vairāk paredzētas pastaigām un ne tik spēcīgiem rāvieniem kā avārijas gadījumā.

Apmācības īpatnības:

Nešana, celšana gan uz rokām gan somā

Mazu suni ir viegli pacelt un nest, bet tas nebūtu jāuzskata par pašsaprotamu, jo viņa suga ir "suns"- viņi nemēdz viens otru nēsāt (ja nu vienīgi ļoti agrā vecumā kuce nēsā savus kucēnus). Nešana, celšana un ievietošana jebkur nebūtu jāuztver par normu vispār un nebūtu jāļauj to darīt bērniem vai nepazīstamiem cilvēkiem, ja vien bērns vai konkrētais cilvēks nav īpaši apzinīgs un suns- iemācīts. Lai suņa attieksme būtu pozitīva un nerastos papildus stress (Cik bieži var novērot, ka mazsuns sāk trakot uz visu pasauli tieši brīdī, kad tiek pacelts uz rokām!), tas drīzāk būtu jāradina vai jāmāca kā triks, nevis jāuztver kā ikdiena.

Tāpat ir ar atrašanos somā- sunītim tai noteikti ir jābūt iemācītai un ērtai uzvedībai. Soma vai būris ir, vēl ilgi pirms nepieciešamības to lietot, jāiemāca sunītim uztvert kā viņa "drošo vietu", jeb vietu, kur atgūt mieru un piedzīvot atpūtu. Šī arī ir viena no mazsuņu priekšrocībām apmācības plānošanai- nenovēršamos traucēkļus novērst, kā arī nejauši piedzīvoto satraukumu mazināt ir iespējams, atrodoties somā. Ja mazajam sunim sava "drošā vieta" var būt līdzi jebkur, tad lielajam tas nav iespējams.

Pie tam, nešana somā jau ir pat likumos un noteikumos atrunāta iespēja. Kā jau runājām, ir veikali (Maxima, Rimi, Mego un daļā Top, piemēram), kuri it kā neļauj ienākt ar suņiem, bet ir oficiāli pieņēmuši lēmumu, ka ielaiž pircējus ar mazsuņiem, ja sunītis atrodas rokās vai somā. Tas noteikti būtu jāizmanto, ja suns ir līdz un veikalā ir jāiet, jo suni atstāt ārpus veikala piesietu nav droši, kur nu vēl maza auguma draugam. Tā kā iepirkties ar suni rokās ir sarežģītāk, daudz ērtāk ir ielikt mazo atbilstošā somā.

Tāpat sabiedriskajā transportā lielajiem suņiem obligāti ir jābūt uzpurnī, bet mazajiem somā vai būrī. Pie tam (tas atkarīgs no konkrētās pašvaldības lēmuma), dažreiz mazsuns somā nozīmē, ka viņš tiek atbrīvots no maksas par ceļu.

Iespēja paņemt līdzi- iespēja nodrošināt apmācību

Šī iespēja mazo suni ienest visur, arī ievērojami palielina iespēju bagātināt viņa ikdienu nodrošinot atbilstošu emocionālo slodzi un uzlabojot socializāciju. Tādejādi viņu nodrošinot paralēli savām gaitām- mazsuns prasīs mazāk atsevišķa laika.

Pastiprināta radināšana un pierādīšana, ka lielais tevi neapdraud

Diemžēl mazam sunim dzīves laikā tāpat būs jāpieredz, ka viss cits ir lielāks un stiprāks. Jo apzinīgāks un plānot spējīgāks cilvēks, jo mazāk tas būs nepieciešams, bet arī visu cenšoties izdarīt "pareizi", var nākties sastapties ar situāciju, kad mazsuns nav pamanīts, kaut kas viņam ir uzkritis, kāds viņam uzkāpis, lielais kaimiņu suns negaidīti izskrējis un uzklupis. Traumas šādā gadījumā mazam sunim var būt krietni nopietnākas- gan fiziskās, gan psihiskās, kas var izmainīt viņa uzvedību. Tas nav jāignorē, bet gan pastiprināti jānodrošina un  jāmāca mazajam, ka nekas viņu neapdraud (paralēli viņu tiešām vairāk sargājot)- jo spēcīgāks pozitīvās pieredzes pamats, jo vieglāk "tikt pāri" negatīvajai.

Suns nokārtojas uz paladziņa

Kāpēc to nedarīt? Lai bez medicīniska iemesla (suns, objektīvi spriežot, tiešām nav spējīgs fiziski atrasties ārā no mājām) aizstātu regulāras pastaigas. Tas veselībai un dzīves kvalitātei tikai kaitēs;

Kāpēc to darīt?

Cilvēks nav spējīgs (nevis nevēlas- prioritāšu jautājums) nodrošināt pietiekami biežu atrašanos ārā, lai suns nenokārtotos iekštelpās. Protams, ka varam turpināt ar nosodīšanu "kāpēc tādam cilvēkam vispār vajadzēja suni?", bet atrodoties fakta priekšā "Suns ir un viņam nokārtoties vajag biežāk, nekā cilvēks spēj nodrošināt", ir jāmeklē reāls risinājums, nevis jāsacer teksti. Reāli piemēri skatāji gadījumā, kad gan sunītis, gan viņa cilvēks (lielākā daļa cilvēku gados kā kompanjonu parasti izvēlas mazu sunīti) jau ir seniori, kuri dzīvo dzīvokļu mājā un regulāra došanās ārpus mājas abiem sagādā grūtības.

Konkrēto suni nav iespējams iemācīt nokārtoties tikai ārā. Lai arī lielo suņu īpašnieki mēdz par to lepni smīkņāt, mazsuņiem tiešām ir izplatīta īpatnība- reizēm par spīti visām cilvēka pūlēm un centībai, viņi nav līdz galam apmācāmi nokārtoties ārā. Iespējams tas ir saistīts tieši ar mazo izmēru un līdz ar to krietni milzīgāko pasauli apkārt. Suņiem nav tādas instinktīvas apziņas kā "iekštelpas" un "ārs"- vismaz ne dabisko vajadzību nokārtošanas ziņā. Atbilstoši audzināti kucēni (netīrībā un savos izkārnījumos audzināti, mēdz neizstrādāt šādu paradumu vispār), kad pieaug, instinktīvi nenokārtojas savā guļvietā un ap to tuvākajā "teritorijā", ko uzskata par savas dzīves telpu. Turpretī telpās, kur nenovēro savas ğimenes regulāru uzturēšanos un līdz ar to nejūt tik intensīvu savas ğimenes un savu smaržu, uzskata par normālu parādību- dabisko vajadzību nokārtošanu. Jo lielāks suns, jo atbilstoši lielāka teritorija "ir viņa". Ja lielam sunim prasa minūti apskriet visu privātmāju, tad mazais tur var "pazust" arī uz stundu vai ilgāk, jo tīri fiziski var palīst zem katras gultas, kur paveras arvien jauna pasaule.. Protams, ka centīgs cilvēks var paveikt brīnumus, bet tieši mazo sunīšu cilvēki mēdz visbiežāk sūdzēties, ka nav iespējams suņuku atturēt no nokārtošanās šo klejojumu laikā..

Ja cilvēks ir absolūti pret autiņiem vai suņu tualetēm savā mājā, bet suņuks nav līdz galam iemācāms, vēl viens risinājums ir pamperjosta suņu puišiem un pamperbikses meitenēm, jo parasti tā lielākoties ir tieši čurāšana, nevis "lielās darīšanas". Ir novērots, ka šāds "apğērba gabals", kam it kā vajadzētu savākt urīnu, attur no urinēšanas vispār un suns, kurš ir pieradināts tādu ērti valkāt, necieš no ievērojama diskomforta.

Tiem, kuri tomēr ir gatavi pielāgoties un nejūt nekādus morālus pārmetumus iekārtot savam suņukam tualeti mājā, tas ir veiksmīgi izdarāms. Risinājumi ir dažādi, bet nevajadzētu aizmirst, ka suņi nepakļaujas morālei, tāpēc sirdsapziņas pārmetumi vai kauns ir tikai cilvēks iedomas, ja tualete iekštelpās ir pieņemams risinājums jums, tad tas tā ir arī jūsu sunim, bet asprātīgie lielo suņu cilvēki vienkārši nav "staigājuši jūsu kurpēs"! Galvenais jau ir tīra dzīves telpa, ne?

Sargā sevi un suni pats

Bieži cilvēki izvēlās iegādāties suni, lai ar viņu justos kopā drošāk. Tā ir vislielākā atšķirība starp lielu un mazu rējēju. Īpaši, ja saimnieks nav pratis novērst maza suņa asu reakciju stresa situācijās vai pat lepojās, ka mazais viņu "sargā", kas nereti beidzas ar kāda liela suņa pretreakciju, kura var mazajam būt liktenīga.

Retāk, bet ir sastopami lieli suņi vai pat lielie putni, kuri mazsuni var noturēt par medījumu un arī tādiem gadījumiem sekas var būt letālas.

Kopumā cilvēkam ir jārēķinās, ka neviens suns pats nav spējīgs izvērtēt iespējamās sekas- ne liels ne mazs. Ja ir problēmas ar sunīša uzvedību un viņš pats uzvedas izaicinoši, tad ir jāķerās pie apmācības, nevis jācer, ka kāds viņu veiksmīgi pārmācīs vai sākt sodīt pašam. Pie tam, ne visas briesmas ir novēršamas ar apmācību. Bet ir vairākas vadlīnijas kā uzmanīties:

• savas prombūtnes laikā atstāt mīluli tikai drošā vidē;
• ja paredzēta ilgstoša prombūtne, sunīti uzticēt tikai uzticamiem un pazīstamiem cilvēkiem vai iepriekš izvēlētā, pārbaudītā un profesionālā suņu viesnīcā, nodrošinot viņus ar nepieciešamajām norādēm;
• neatstāt ar bērniem bez pieskatīšanas;
• neatstāt ar lielāku suni vienus, īpaši, ja zināt, ka abi reizēm kašķējas;
• neatstāt sunīti ārpus mājas, piemēram pagalmā, bez uzraudzības;
• pastaigās doties pavadā, bet no tās atlaist mazsuni tikai pilnīgi drošās vietās;
• sunīti, kurš nav apmācīts vai tikai reizēm mēdz neatsaukties uz saimnieka aicinājumu, var atlaist no pavadas tikai droši ierobežotās, zināmās teritorijās;
• izvērtēt katra sveša, nekontrolēta suņa tuvošanos un nepieciešamības gadījumā pacelt mazsuni uz rokām vai ievietot somā (skatīt apmācības īpatnības);
• izvērtēt savas prasmes un iespējas atvairīt svešu suņu uzbrukumu un ja nepieciešams iegādāties likumā atļautos pašaizsardzības palīglīdzekļus.

Ar veselību saistītas īpatnības

Pirmkārt jau ar veselību saistītas īpatnības var būt katram sunim un īpašas noslieces katrai šķirnei, bet mazsuņiem arī ir savas "vājās vietas", kuras ņemot vērā ir iespējams tās novērst:

Tīri loğiski domājot, mazi suņi ir krietni trauslāki par lielajiem, tāpēc atbilstoša piesardzība ikdienā ir tikai pamatota. Kā jau runājām, arī socializējot savu mazsuni noteikti nevajadzētu paļauties uz "gan jau pats tiks galā" vai "pats vainīgs", kā arī spēles, kurās lielāks suns pārāk iekarst, vajadzētu laikus apturēt, lai mazajam netiktu nodarīts pāri.

Mazs ķermenis nenozīmē tikai fizisku trauslumu vien. Ārstu vidū pastāv uzskats, ka mazsuņi arī ātrāk noasiņo, nosalst un pārkarst. Protams, saimniekam vienmēr ir jāpazīst tieši savs suns, jo ir arī citi faktori, kas to var ietekmēt.

Par asins zaudēšanu: Protams, ja ievainots ir mazs suns ar tik pat lielu brūci kā lielais, un asins zudums ir vienāda daudzuma, tieši izmēra dēļ mazais cietīs vairāk.

Par hipotermiju, jeb ķermeņa siltuma pārmērīgu zaudēšanu. Tā kā mazie suņi lielākoties ir telpās dzīvojoši un arī kā šķirnes vismaz pēdējā laikā ir selekcionēti tieši šādiem apstākļiem, viņu pierašanas iespējas pie skarbiem laikapstākļiem ir krietni ierobežotas. Mazs suns, kurš tiks regulāri vests ārā, būs krietni veselīgāks un izturīgāks. Bet, ja cilvēks novēro suņa milzīgu nepatiku pret aukstumu vai lietu, kārtējo reizi droši jāmet morāle, "Sunim tas nav normāli" pie malas un jāiegādājas piemērots apğērbs. Pie apğērba nēsāšanas gan suns jāradina pamazām. Paļauties uz pierašanu pie laikapstākļiem gan nevajadzētu, jo nav iespējams pierast pie tā, kas patiešām sagādā diskomfortu- negaidiet, kamēr pastaigas pārvēršas par "zobusāpēm" (kāds tad galugalā ir kopābūšanas mērķis? Ja vēlaties ekstrēmu rūdīšanu, var būt sāciet ar sevi, nevis sīciņu sunīti? ;) ) Un diskomforts nav tikai spīts- iespējams suns jūt, ka šie apstākļi nenāk par labu viņa veselībai.

Hipertermija, jeb pārkaršana var skart mazos suņus tāpat kā visus citus šīs un citu sugu pārstāvjus. Cilvēkam ir jāzina savs suns un jāspēj izvērtēt laikapstākļi. Bet īpaši gada karstajā laikā, jāizvairās doties pastaigās dienas vidū, nevajadzētu sunim likt staigāt pa karstu asfaltu, uz kura cilvēks nav spējīgs noturēt plaukstu ilgāk par 7 sekundēm, un vienmēr jānodrošina suns ar svaigu ūdeni, un protams, aizliegts karstā laikā atstāt mašīnā jebkuru dzīvu būtni, kura nav spējīga pati no turienes izkļūt- tur ļoti īsā laikā kļūst neizturami karsts!

Pie ar veselību saistītajām īpatnībām varam pieskaitīt arī zobu veselību. Un īpaši ar zobakmeni saistītās problēmas. Ļoti bieži tieši mazsuņu cilvēki sūdzās par neefektīvu cīņu ar mutes dobuma veselību un to nevajadzētu atstāt novārtā. Slikts zobu stāvoklis var novest pie tā, ka pasliktinās kopējais veselības stāvoklis- sākās smaganu infekcija, kas var novest pie citām sistemātiskām infekcijām un arī pat pie hroniskām sirds, nieru un aknu saslimšanām. Labākais veids kā to novērst ir jau laikus ieplānot un pieradināt suni pie ikdienas zobu tīrīšana. Te vien kārtējo reizi atliek atkārtot, ka ja kāds jums saka "Sunim tas nav vajadzīgs", droši izlemiet sava suņa, nevis mītu "Tas nav normāli", labā!