Par savu dzīvi būtu grēks sūdzēties – plaša teritorija, ko sargāt. Pļava, kur izskrieties un parakņāties. Gan zaķus, gan pīles var padzenāt. Saimniekam ar ne vainas – ēst nav jāprasa, aiz auss pakasa, ja vajag, saārstē. Nu ja vēl uz suņu skolu būtu vedis ...

Cenšos savas robežas ievērot, bet pagājušajā pavasarī tā nelāgi sanāca. Ieklīda te pie manis simpātiska sunene un es šai pakaļ, protams. Kauns atzīties, bet galu galā apmaldījos. Visapkārt sveši cilvēki un tās briesmīgās, smirdīgās mašīnas. Tikai neticami laimīgas sagadīšanās dēļ mani pēc trim dienām atrada.

Saimnieks tolaik krustām, šķērsām visus laukus un dārzus izbraukājis. Sludinājumus sarakstījis un pie visiem stūriem piespraudis. Bet visvairāk viņš kreņķējās, ka nebij vismaz savu telefona numuru man atstājis. Ja ne es, tad kāds cits varētu pazvanīt ...

Tagad šī nepilnība ir novērsta.

Ja savādāk nesanāk, tad vismaz ar pildspalvu kaut ko uz siksnas uzrakstat.

	Z.V.______________