Pozitīvā Nostiprinājuma apmācība

Rokas nost, jeb iemācīt GRIBĒT klausīt bez spēka, bailēm un mītu "palīdzības".

PN apmācības pamatā- pozitīvais nostiprinājums

Par spīti treneru uzskatiem, kuri izmanto novecojušas metodes, ka suņi lieliski mācās saņemot sodu, patiesībā, ja pastāv iespējamība tikt sodītiem viņi mācās no iespējas to izbēgt (negatīvais nostiprinājums). Un vēl vairāk, suņi ātrāk mācās apstākļos, kuros cilvēks ir spējīgs novērst iespēju sunim kļūdīties (uzvesties cilvēkam nevēlami), bet bagātīgi apbalvot vēlamo uzvedību (pozitīvais nostiprinājums), to soli pa solim attīstot un nevēlamos apstākļus lēnām, bet mērķtiecīgi pietuvinot nepieciešamajiem. Šādas apmācības pamatā ir iemācīt, kas ir jādara, jeb gribas apmācība, lai iegūtu pozitīvo apstiprinājumu konkrētajai uzvedībai. Tā ir iespējams izlabot nesodot visas nevēlamās uzvedības.

Ne tikai suņu, bet visu sugu dzīvnieku uz pieredzes balstītās uzvedības pamatā ir pozitīvais nostiprinājums, jeb uzvedība, kura nes dzīvniekam saprotami vēlamāko iznākumu kādai situācijai, tiks atkārtota. Runa ir par emocionālo apbalvojumu (lai to varētu izmantot apmācībā ir ļoti labi jāsaprot, tātad jāiepazīst savs suns: viņa ķermeņa valodas nozīme un uzvedības cēloņi.), kuru izraisa ārēji faktori. Svarīgākās ir konkrētā suņa emocijas konkrētajā brīdī, iepazīstot, ko viņš grib, var pielāgot vēlamos kontrolējamos resursus un gribu apmācības ceļā mainīt.

Suņi nekontrolētos apstākļos, mācās paši, jo ne jau tikai cilvēks var apbalvot suni- ir neskaitāmas pašapbalvojošas uzvedības, kuras "dzen saimnieku izmisumā" (Piemēram: Nepietiekami ikdienā nodarbināts, haskijs, kurš reiz iemācījies pārrāpties pāri sētai (uzvedība) un forši izskrieties (pozitīvais nostiprinājums), noteikti mēģinās to realizēt atkal. Vai suns, kuram bail no palikšanas vienam (stresa avots) un nu ir izmēģinājis tā laikā plosīt māju (reakcija uz stresu- uzvedība), līdz ar to biedējošās vientulības vietā ir spējis justies aizņemts, nodarbināts un dedzinot stresa laikā radušos adrenalīnu, pat mierīgs (pozitīvais nostiprinājums), visdrīzāk ārdīsies atkal, kad nobīsies no vientulības.) Būtiski ir saprast, ka jebkura uzvedība, kuru suns apzināti atkārtojis ir kaut kādā veidā apbalvota (Piemēram: suns, kurš rej (uzvedība) uz citiem suņiem (stresa avots), jūtas drošāk, tos mēģinot aizdzīt (pozitīvais nostiprinājums); suns, kurš guļ dīvānā (uzvedība) jūtas apmierināts par fizisko komfortu uz mīkstas un siltas virsmas (pozitīvais nostiprinājums); suns, kurš zog no galda (uzvedība) ir priecīgs par apēstajiem kārumiem (pozitīvais nostiprinājums) utt.). Tā ir vieglāk izprast un menedžēt cēloņus, lai uzvedības mainītu.

Stresa menedžments kā sākums labākai paklausībai

Grūtāk mainīt ir emocionālu suņu reakciju strespilnās situācijās, jo paaugstināts stress un emocijas parasti izsauc instinktīvu, ne iemācītu uzvedību. Tātad, nemazinot stresu, iemācītu uzvedību var panākt tikai to iemācot tik tālu līdz tā kļūst par instinktīvu un tad pamazām palielinot stresa ietekmi tās izpildes laikā (Piemēram: Aizturēšanas suņiem ir jāprot pildīt pieprasījums "Dod!" un "Šurp!" arī ļoti emocionāli piesātinātos brīžos). Efektīvāk paklausībai var iemācīt suņus- kompanjonus, jo to ikdienas mērķis ir harmoniska, patīkama kopdzīve, tātad pirmkārt cilvēka uzdevums ir padarīt savu suni izturīgāku pret ārējo ietekmi, mazinot negatīvās un krasi palielinot tieši pozitīvās asociācijas ar iespējamajiem vai jau konkrētajam sunim atklātajiem stresa avotiem.

Organizēt apstākļus, lai suņa brīvā izvēle ir saimniekam vēlama- gribas apmācība

Ir pierādīts, ka tieši spēt organizēt apstākļus tā, lai suns pats izdara izvēli rīkoties cilvēkam vēlami, tad sunim saprotamā veidā šo izvēli apstiprināt un apbalvot ir visefektīvākais veids kā iemācīt stabilu, vēlamu uzvedību un pēcāk suņa uzvedība ir bez nevēlamiem blakusefektiem.

Mīti, kas mācību procesam traucē, nevis palīdz

Pirmais pieminēt vērtais ir vispopulārākais- sunim ir jāsaņem sods par kļūdām. Izmantojot pozitīvu apmācību, cilvēks nekoncentrējas uz sekām (nevēlamo uzvedību), bet maina uzvedību tās pamatā (organizējot vidi, nepieļauj jaunas kļūdas un to vietā intensīvi māca "KAS IR JĀDARA". Tā ir nevēlamas uzvedības dzēšana neizmantojot sodu.

Dažādi mīti ir vairāki, bet populārākie apgalvo, ka suns savā uzvedībā ir kā vilks, bet cilvēkam jābūt bara "Alfai" un jādominē, pie tam iepazīstot nianses, tas nozīmē ignorēt visu trīs augstāk minēto sugu īpatnības.

Otras puses "grāvī" varam atrast vēlmi pielīdzināt suni cilvēkam vai tādus stereotipos balstītus pieņēmumus, kas problēmuzvedības tikai vairo, kā "suns ir laba rotaļlieta bērnam" vai "mazi suņi ir dumji" un tas traucē efektīvai apmācībai ne mazāk kā citi maldi.

Mītos balstītu metožu lietošana liek domāt par zināšanu trūkumu, kas rada izmisīgus centienus panākt no suņa to, ko šādā veidā panākt nav iespējams.