"Alfa" un dominēšana nav apmācība!


Būt savu suņu bara "Alfai" neiespējami un nevajadzīgi

Pat vilku bara "Alfa" caur konfliktu un agresiju tikai cilvēku izpratnē

Pārāk bieži būt līderim un reaģēt agresīvi ir cilvēka izpratnē neatdalāmi jēdzieni. Vai mēs visi neesam kādreiz dzirdējuši, ka kāds vecmodīgs treneris aicina "pielikt suni pie vietas", lai iegūtu bezierunu paklausību? Un "pateicību" par šādiem maldiem mēs varam izteikt Kolonela Konrada Mosta (Colonel Konrad Most) 1910. gadā uzrakstītajam darbam par suņu trenēšanu. Iedvesmu savām metodēm viņš aizguva no pētījuma, kurš tika izdarīts nebrīvē dzīvojošu, neradniecīgu vilku barā- kā rezultātā vilki patiesībā uzvedās tikai tā kā tie uzvedās augsta stresa apstākļos, nevis dabīgā vidē. Autors no saviem apgalvojumiem atteicās īsi pirms to publicēšanas, bet mīts turpina klejot. Par to varat lasīt nedaudz vēlāk.

Cilvēkaprāt, tas ir "bara vadonis", kurš, atbilstoši garastāvoklim dara visu, kas vien viņam ienāk prātā, ar apkārt esošajiem. Viņš drīkst sodīt, dzīt, atņemt, uzbrukt, biedēt, ņurcīt utt., ja vien uzskata par vajadzīgu, un pretī nesagaida neko citu kā vien bezierunu pasīvu pakļaušanos. Pie tam, cilvēki šādu uzvedību skaidro ar "es esmu sava bara vadonis", lai gan šāda veida uzvedība NAV uzskatāma par līderim raksturīgu ne atbilstoši socializētu suņu starpā, kuri raduši dabīgi un brīvi, bez cilvēka iejaukšanās, paši kontrolēt savas attiecības, ne vilku baros, kuri atrodas sev dabīgā vidē. Dabīgi suņi un vilki izvēlās darīt visu, lai situācijas risinātu ar abpusēju, neagresīvu komunikāciju.


Dabiskā vidē reti, bet patiešām dažreiz vilku baros virsroku pār pārējiem ir ieņēmis šāds neadekvāts vilku pāris (vilku bara "Alfas", jeb līderu statusā dabīgā vidē parasti ir vecāki un bars parasti sastāv no viņu pēcnācējiem), kuriem nav raksturīgās līdera īpašības, kuras nepieciešamas, lai īstenotu savas un bara izdzīvošanas instinkta prasības, bet kuri tā vietā regulāri uzsāk konfliktus, pārkāpjot citu bara locekļu robežas. Šāda uzvedība parasti noved pie liela stresa bara locekļu starpā un nebeidzamiem konfliktiem, kuru laikā agri vai vēlu citus apdraudošie vilki tiek ievainoti vai pat aiziet bojā, jo atrasties nemitīgā agresīvā konfliktā ar citiem, nozīmē idzīvošanas instinktu ignorēšanu un tikt dabiskās atlases kārtā iznīcinātam. Ļoti līdzīgi notiek suņu starpā, ja savstarpējās attiecības nav nokārtotas ar atbilstošu socializāciju vai, ja nepieciešams, cilvēka organizētu pozitīvu apmācību. Ja vienas ģimenes suņu starpā tiek pieļauti nemitīgi konflikti vai spriedze (cilvēks pats nosacītu mieru ir panācis ar iebiedēšanas palīdzību), agri vai vēlu (un visbiežāk iebiedēt spējīgajam cilvēkam klāt neesot) konflikts eskalē un cieš vai nu paši suņi vai iebiedēt nespējīgie cilvēki.


Suņu galvenā motivācija- vērtīgi resursi

Cilvēkaprāt, būt "Alfa", tas ir iekārojams statuss, kas sagādā prieku, tāpēc arī visi suņi alkst būt "galvenie". Tomēr pateicoties praktiskajiem pētījumiem un modernām apmācību metodēm ir pierādījies pretējais- suņi alkst netikt apdraudēti un draudot patiesībā aizstāvās. Ārkārtīgi bieži, nomainot pieeju no konfliktējošas iebiedēšanas uz pozitīvu apmācību, arī suņa uzvedība no "gribu būt galvenais" pamazām pārvēršas uz lieliski integrētu dzīvnieku cilvēku sabiedrībā. Ja cilvēka mērķis ir harmoniska kopdzīve ar suni, tad tas nav panākams ar nemitīgu konkurenci, bet gan sadarbību un apmācību.

Arī vilku starpā "Alfa", jeb līdera statusā dabīgā ceļā, nonāk konkrēts indivīdu pāris, nevis kāds, kas visus pārējos ir uzvarējis- tās ir attiecības, nevis cīņa.

 

Cilvēks sevi NEVAR pierādīt kā bara "Alfa"!

Pat, ja uz mirkli piekritīsim faktam, ka arī suņi dzīvo baros un uz cilvēku ģimeni skatās kā uz līdzīgiem (kaut gan bez romantiskām apzcerēm, nav nekādi uz faktiem balstīti secinājumi, kas to apliecinātu), cilvēks nekādi nav spējīgs atkārtot visu nepieciešamo ķermeņa valodu, lai neizjauktu tik svarīgos rituālus, ko nemitīgi atkārto vilki. Visas vilku komunikācijas pamatā ir ķermeņa valoda (ausis, aste, acis utt.). Mēs varam pētīt un atpazīt šos signālus, bet atkārtot kaut vienu, mums nav iespējams. Un nav vajadzīgs, jo suns nav vilks un vislabākais veids kā apmācīt savu mīluli ir būt viņa līderim- cilvēkam.

Lielākā daļa no cilvēku pieņēmumiem kā kļūt par "Alfu" ir mīts!

Esi Alfa- apgāz savu suni uz muguras!

Vēl viens joprojām populārs mīts: "Esi Alfa, parādi, ka esi galvenais- apgāz savu suni uz muguras! Jo vilki tā dara!" Arī tas ir mīts, jo ne atbilstoši socializēti suņi, ne vilku bara Alfa tēviņš un mātīte negāž pārējos, lai apliecinātu savu statusu.

Uzvedības speciāliste, doktore P.B.McConnell  uzskata: “ir četri iemesli, lai neizmantotu apgāšanu uz muguras:

  • Pirmkārt, vilku uzvedība neatbilst suņu uzvedībai;
  • Vilki neizmanto “Alfas tehniku apgāžot uz muguras”, lai disciplinētu citus vilkus;
  • šādas darbības izsauc pašaizsardzību un pat agresiju;
  • un iemāca sunim jums neuzticēties.”

Vilki neizmanto šādu apgāšanu, bet gan bara hierarhijā zemāk esošie indivīdi paši parādot savu nevēlēšanos konfliktēt, apkrīt augstāk esošo priekšā. Izdzīvošanas instinkta ietekmē, vilku sociālā kārtība tiek ievērota galvenokārt, lai izbēgtu kautiņus, kuru laikā kāds var tikt ievainots, tāpēc viņa dzīvība apdraudēta- viņi agresiju savā starpā neprovocē! Ja tomēr kāds vilks ir "kašķa meklētājs", tad parasti tas ir jaunulis vai par sevi nepārliecināts indivīds "Alfa vēlos būt", bet pārējie viņu par vadoni tomēr neatdzīst, toties viņš sevi apdraud un nereti kļūstot par citu agresijas upuri. Līderu attieksme, lielākoties, ir šādu izlēcēju ignorēšana vai komunicēšana, izmantojot ķermeņa valodu, bet nervozie konfliktētāji uzbrūk viens otram- no līderiem izvairās.

Pētījumi liecina, ka arī labi socializēti suņi ar veselīgu attieksmi tā nerīkojas! Tie, kuri ieņem šādu padevīgu pozu, arī suņu starpā, ir bailīgie paši. Tas ir kā samierināšanās signāls par sevi pārliecinātajam, lai neizsauktu uzbrukumu. Bet spēcīgākais nepieliek nekādas fiziskas pūles, lai to veicinātu. Kad cilvēks uzbrūk sunim ar vēlmi to nogāzt pie zemes, suns to saskata kā histērisku agresiju, kura ir uzticamam līderim neraksturīga īpašība. Sajūtoties apdraudēts, suns var atbildēt ar pretuzbrukumu, lai sevi aizstāvētu- tādejādi suns sev atklās jaunu, jums nevēlamu, uzvedību un jums būs jauna problēma, nevis risinājums. Un pat, ja suns pakļausies, šādai rīcībai nav nekādas pozitīvas ietekmes uz paklausību kopumā- suns ir iebiedēts un no cilvēka vairīsies. Efektīvākais veids ir veidot sadarbību.


Dominēšana nenozīmē būt līderim!


Dominēšana ir primārā pieeja ierobežota daudzuma vērtīgiem resursiem

Dominēšana ir fakts, ka "vienīgais kauls" pieder man. Kā atdzīst suņu uzvedības speciālisti, suņu starpā dominē tas suns, kurš citiem spēj pateikt "PROM!" no ierobežota daudzuma, vērtīgiem  resursiem (ēdiena, kaula, labākās guļvietas, kuces meklēšanās laikā u.c.). Suņi  savā starpā var lietot nepatīkamas vai pat agresīvas metodes, lai spētu iebiedēt pārējos un vēlamo iegūt sev- draudus, kampienus un pat kodienus. Tādā gadījumā parasti paša dominanta uzvedība sakņojas bailēs- bailēs pazaudēt resursu. Visbiežāk šādu uzvedību vada stress un nepatīkama pieredze.  Šādi visiem uzbrūkoši indivīdi arī vilku pētnieku starpā tiek saukti par sublīderiem, jeb "līderis vēlos būt", bet tā kā viņiem trūkst daudz līderim nepieciešamās īpašības, viņi par tādiem nekad nekļūst.


Dominēšana ir nemitīgi mainīgs fakts

Par vērtīgajiem resursiem savā starpā sacenšas klāt esošie ieinteresētie indivīdi un dominants pār citiem ir tas, kuram pārējie šoreiz piekāpjas. Šis statuss ir nemitīgi mainīgs- mainoties apstākļiem un dažādiem faktoriem mainās kurš šoreiz dominē (piemēram: pat ja spējīgākais suns ir klāt, bet šoreiz nav ieinteresēts, par dominantu kļūst cits, kurš uzvedas pārliecinošāk un šoreiz iegūst primāro pieeju).


Dominants NAV līderis

Dominēt nenozīmē būt līderim. Lai suns uzvestos kā līderis, viņam ir jāspēj izrādīt noteiktas rakstura īpašības. Ja dominē līderis, viņš savu panāk ar patstāvīgu, drošu, pašpārliecinātu, nosvērtu, konkrētu, bet citiem nekaitīgu rīcību- viņš ir problēmu risinātājs, nevis radītājs. Līderis citos vieš ticību, ka viņš zina labāk, tāpēc citi viņam seko un pakļaujas viņa prasībām, zinot, ka labākais iznākums konkrētajai situācijai ir zināms tieši līderim. Ja līderis vēlas iegūt kādu citiem iekārojamu resursu, tad viņš izmantos savu pašpārliecinātību, mierpilnu mērķtiecību, ķermeņa valodu un citus konfliktu neizraisošus līdzekļus. Jo sociālā sistēma atbilstoši socializētu suņu un vilku starpā ir radīta, lai konfliktus novērstu, nevis radītu. Tāpat normālos apstākļos nekad nav novērojams, ka līderis kādam uzbrūk, lai kāroto atņemtu. Iedzimto īpašību dēļ būs tie, kas paši atkāpsies un būs tie, kas droši dosies pēc kārotā, bet abas puses normālos apstākļos izmantos visa veida dabīgos līdzekļus, lai izbēgtu konfliktu.

Dominējot suns nekļūst par līderi un par dominēšanu vien suņi viens otram neseko, bet gan konkrētajos apstākļos pakļaujas dominanta pieprasījumam "PROM!" no vērtīga resursa. Ar agresīvu dominantu citi suņi parasti ir nemitīgā konfliktā un pie pirmās iespējas (dominantam esot pietiekamā attālumā, zaudējot biedējošo ietekmi uc.) ieņem viņa vietu, ja nepieciešams arī lietojot dominēšanai nepieciešamos līdzekļus- iebiedēšanu vai pat agresiju. Agresīva iebiedēšana, lai iegūtu resursu ir pamats nākotnes konfliktiem, ne sadarbībai.

Vairāk par to kāds līderis savam sunim vēlas būt saimnieks, lasiet šeit.


Agresīvu dominēšanas nepieciešamība ir simtu desmit gadus vecs mīts

Šie maldi, ka suņi vēlas dominēt pār saviem saimniekiem, radās no Kolonela Konrada Mosta (Colonel Konrad Most) Karaliskās Prūsijas policijas darbinieka, kurš bija trenējis suņus militārām un policijas vajadzībām, uzrakstītā darba par suņu trenēšanu. Darbs tika publicēts 1910. gadā. Viņa publicētās pieejas galvenais mērķis bija panākt suņa pilnīgu padošanos saimniekam. Un šo ideju viņš aizguva no pētījumiem, kas tika veikti nebrīvē dzīvojošiem vilkiem. Kopumā tie bija neradniecīgi vilki, kuri bija spiesti dzīvot ierobežotā teritorijā, lai gan dabīgajā vidē teritorija ir pašu vilku izvēlēta un lielāka, bet vilku bari parasti sastāv no tēva un mātes, kuri dzīvo kopā ar saviem jau pieaugušajiem jaunuļiem. Un dominances sacensības šāda dabīgi veidota bara vidū ir ļoti retas, ja vispār notiek, jo sociālais statuss ir paredzēts, lai baru pasargātu, nevis šķeltu. Augstāk minētie pētītie vilki neuzvedās sev raksturīgi, jo atradās nedabīgās vides ietekmē. Kolonels no sava apgalvojuma pats atteicās neilgi pēc tā izteikšanas, bet bija jau par vēlu un toreiz suņu uzvedības pētījumu, līdz ar to arī zināšanu trūkuma dēļ uz tā tika būvētas maldīgas apmācības metodes, kurām daži, par spīti nu jau esošajiem pētījumiem,  turpina akli sekot līdz pat mūsdienām. Apmācot suņus ar toreiz tapušā dominēšanas apraksta palīdzību, cilvēki cenšas apmācīt suņus tiem uzbrūkot ar nedabīgos stresa apstākļos dzīvojošu vilku metodēm. Un tā cilvēks cenšas panākt harmonisku kopdzīvi ar mājas mīluli..


Kārotais statuss- tikai cilvēka prātā

Suņiem nepastāv morāle un statusi (labs suns, slikts suns, galvenais, mazāk svarīgais). Realizējot savus instinktus (iedzimtās īpašības un reakcijas) un pozitīvu pieredzi, suns jūtas apmierināts, ja vien ir spējīgs sevi nodrošināt. Suns ar iedzimtu reakciju stresa apstākļos atkāpties, vislabāk jūtas atkāpjoties un izmantojot citas stratēģijas lai iegūtu kāroto, piemēram zagšanu. Suns ar iedzimtu reakciju stresa situācijā uzbrukt, vislabāk jūtas uzbrūkot vai vismaz kļūstot hiperaktīvs. Šāds suns biežāk izraisīs konfliktus. Suns ar stabilu nervu sistēmu un līdera īpašībām būs izturīgāks kā citi apkārt esošie pret stresa ietekmi līdz ar to būs spējīgs  mierīgāk, pašpārliecinātāk un mērķtiecīgāk rīkoties tad, kad citi jau sāks aizstāvēties vai bēgt, BET arī šis suns nepiedomā par to, ka viņš ir līderis. Suņi nekad "nesapņo" un neapcilā ideju par iespēju kļūt "galvenajam" vai kā noturēt savu statusu- tas vienkārši nav veids kā viņi domā. Tās ir īpašības, kuras viņi atbilstoši savai pieredzei un apkārt notiekošajam realizē.

Tas, ka pārējie seko līderim ir likumsakarība. Līderis rīkojas pirmais, jo ir visdrošākais, patstāvīgākais, grūtāk nevēlamu apstākļu ietekmējams, tāpēc visbiežām panāk savu bez lieka stresa, svarīgs ir arī faktors, ka viņš lieki neapdraud citus ("sublīdera" pazīme), bet, ja nepieciešams citus ietekmēt, savu panāk ar pašpārliecinātu komunikāciju.


Cilvēka dominēšana pār suni- tā nav apmācība!

Un kā ir ar cilvēku un suni? Pirmkārt jau cilvēkam pieder kontrole pār visiem sunim vērtīgākajiem resursiem- ēdiens, ūdens, brīvība, komunikācija utt.  Un zinot definīciju, jau ir dominants pār suņiem un viņam tam nav jāpieliek nekādas fiziskas pūles vai izdoma. Vienīgi, jāpārstāj tos izsniegt neierobežoti, bet tā vietā jāizmanto tie lai nostiprinātu cilvēkam vēlamu uzvedību (neaizmirstot precīzu komunikāciju (klikeris- ļoti noderīgs komunikācijas palīglīdzeklis). Pie tam, cilvēkam nav suns jādisciplinē par tuvošanos resursam bailēs to zaudēt, bet gan izmantojot resursu kā motivāciju un panākot vēlamu uzvedību- kā uzvedības nostiprinātāju  (Piemēram: neliec ēdienu sunim pieejamā vietā, ja neesi viņu apmācījis to bez atļaujas neaiztikt, bet gan iemāci nopelnīt ar gaidīšanu un vēlamu uzvedību.). Pie tam, cilvēks var mierīgi un dabīgi (katrs saimnieks pats izvēlas sev vēlamo uzvedību- nav vienotas receptes, kura paveiks brīnumus) uzvedoties, apmācīt suni un par sev vēlamo uzvedību, suns saņems viņam vēlamo resursu (Piemēram: Suns gaida sēžot līdz cilvēks viņam piešķir pārtiku.). Tādejādi suns iegūst pieredzi, ka nevis draudi, stress un agresija, bet gan paškontrole, miers un saprotama komunikācija ir vērtīgākā uzvedība, kura nes sunim visizdevīgāko iznākumu.


Pats fakts, ka viss pieder saimniekam nenozīmē neko, ja viņš neprot to prasmīgi izmantot, jo kā jau apskatījām iepriekš, suns nedomā par statusu, bet gan atceras negatīvu un pozitīvu pieredzi.

Lai vai kā panākta, suņu starpā dominēšana vienmēr nozīmē stresu, jo kāds ir piekāpies un atteicies no tā ko kārojis. Lai gan labi socializētu suņu starpā tas ir panākts bez agresijas, tikai izmantojot ķermeņa valodu, arī tas ir notikums, kas zaudētājam nes vēlmi nākamreiz sargāt efektīvāk. Ja ne no spējīgākā suņa, tad vismaz no līdzīgajiem. Tāpēc arī savu suņu komunikācija nemitīgi  ir jāpieskata un jāveido. Neviens cilvēks normālos apstākļos nav ieinteresēts konfliktiem savas ģimenes suņu starpā. Un vislabākais līdzeklis no tiem atbrīvoties ir paredzēt un novērst, nevis mainīt jau nostiprinātu uzvedību, kas ir daudz laikietilpīgāks process.


Iebiedēšana tomēr izdevusies- suns ir padarīts pasīvs. Un nu jums ir ģimenei nedrošs suns..

Ja iebiedēšana tomēr izdevusies un suns ir padarīts pasīvs- viņš baidās raut pavadu, ņemt no galda ēdienu, kad cilvēks ir klāt, riet tā klātbūtnē utt. Bet tam nav tādas morālas nozīmes kādu tam piešķir saimnieks- suns nedomā par saimnieku kā par “galveno”, bet gan kā par agresīvu un bīstamu cilvēku, kura klātbūtnē ir jāizturās nemanāmi. Tas ir papildus stress un papildus stress ir papildus problēmas. Tāpat suns tā arī nesāk saprast, kas IR jādara- kāda ir vēlamā uzvedība. Suns ir palicis neapmācīts, tas nozīmē, ka tagad cilvēkam ir ne tikai jāatjauno uzticība, bet arī jāmeklē reālas apmācības metodes.

Šāds iebiedēts un, patiesībā, neapmācīts suns attiecīgajos apstākļos “komunicēs kā suns ar suni” un cietīs tas, kurš iebiedēt nav spējīgs- bērns, ome, kaimiņš vai jebkurš cits nepietiekami bīstams cilvēks. Ja bailes būs iemesls kaut ko nedarīt, suns to darīs brīžos, kad baiļu iemesls būs mazinājies. Piedevām vēl suns, kurš izjutīs stresu no iebiedētāja agresijas, uzsāks to realizēt citās problēmuzvedībās.

Jo drošāk jūtas suns, jo dabīgāk viņš uzvedas, tāpēc nevēlamās uzvedības "visā to krāšņumā" iepazīt saimnieks pats. Kāds no tā ieguvums? Nebūs nepatīkamu pārsteigumu saimniekam promesot un skaidrāk būs pārzināms apmācības mērķis- kuru uzvedību dzēst un kādu redzēt tās vietā.



Ļoti laba, izsmeloša grāmata angļu valodā lasošajiem ar neskaitāmiem nopietnu izglītību ieguvušiem, vilku un suņu pētnieku atzinumiem ir Barry Eaton "Dominance in Dogs. Fact or Fiction", kura atrodama ieteicamās literatūras sarakstā.


Pabeigts raksts sekos drīz..


Izveidots ar Mozello - labo mājas llapu ģeneratoru.

 .