Ķermeņa valoda

Suņi runā, bet ar tiem, kuri prot "klausīties". Viņi komunicē nemitīgi un pārsvarā izmanto tikai ķermeņa valodu.

Tā kā suns un cilvēks pieder pie ļoti dažādām sugām, gan komunikācijas, gan izskata ziņā, cilvēkam ir jāsāk ar to, ka šīs atšķirības jāprot saskatīt. Kaut vai tā pati mutiskās valodas izmantošana. Suņi izmanto skaņas, bet ne tādā mērā, lai to sauktu par "valodu", jo visa viņu komunikācija pamatā balstās uz ķermeņa valodu.

Cilvēkam ir jāzina sava suņa ķermeņa valoda! Tā ir vienīgā valoda, kurā suns runā katru nomoda brīdi nepārstādams. To saprotot, negaidīta suņa rīcība sekos ļoti reti. (Piemēram: Bieži cilvēki saka, ka "viņš iekoda nebrīdinādams"- neatskanēja rūciens. Brīdis starp rūcienu un kodienu var būt nemanāmi īss. Lai gan suns var tā arī nesākt rūkt. Toties pirms tam noteikti suns ar savu ķermeni parādīja radušos diskomfortu, piemēram, strauji aplaizīja lūpas, pagrieza acis tā, ka redzami baltumi, žāvājās utt. Pamani priekšvēstnešus!)


Kad vēlas izbēgt konfliktu,

jeb sākotnējie stresa signāli


Uzmanīgs vērotājs ir pamanījis dažādus signālus kurus suņi dabīgi lieto, lai izbēgtu konfliktu.  Ja cilvēks savu suni saprot un respektē, tad šis ir brīdis, kad kaut ko mainīt, ja apstākļi paši par sevi neatrisinās, lai neattīstītos nevēlama komunikācija, piemēram, gadījumā kad suns sāk šādi komunicēt ar cilvēkiem. Ja situācija ir labi zināma, piemēram ģimenes suņu starpā un suņi respektē viens otru, šī ir valoda, kuru katrs var ar prieku vērot. Bet, ja tas mazs bērns, kurš apķēries sunim ap kaklu, šis ir īstais brīdis, lai situāciju atrisinātu un suni atbrīvotu, jo šī ir vienīgā stresu vēstošā komunikācija, kuru kāds vēlas ieraudzīt starp suni un bērnu. Ja nepieciešams suni un bērnu saradināt dzīvot drošā veidā, tad var uzsākt nopietnu apmācību, bet jāsāk ar to, ka abiem ir jāzina vienam otra robežas, kuras kontrolē pieaugušie.


Norvēģu suņu trenere Turid Rugaas ir uzrakstījusi lielisku grāmatu par konfliktu novērsošajiem signāliem, jeb "On Talking Terms with Dogs: Calming Signals", to varat atrast ietaicamās literatūras grāmatu sarakstā.

Jebkurā gadījumā, zīmes, kuras liecina, ka suns pats izvēlas izbēgt konfliktu un atrisināt situāciju mierīgā ceļā ir īstais brīdis, lai sāktu apmācību, ja nepieciešams tomēr suni pieradināt pie radušās situācijas. Bet ja ne- situāciju var vairs neatkārtot (Piemēram: Paskaidrot draudzenei, ka suns nav jāapkampj, jo tā rīkojas primāti, nevis Canis Familiaris.) Jo suns, kurš zina, ka tiek saprasts un respektēts, neuzsāks asāku komunikāciju, kur nu vēl kļūs agresīvs. Agresija vispār pārsvarā ir raksturīga tiem suņiem, kuri pieredzes rezultātā iemācījušies, ka tikai tā ir spējīgi "uzvarēt" stresoru, un ļoti bieži tas ir raksturīgs tieši mazajiem suņiem, kuri citādi netiek ņemti vērā.

Aša aplaizīšanās

Aša aplaizīšanās, kuru suns nereti izdara brīžos, kad ar ēdienu tam ir mazs sakars. Tas notiek, kad cilvēks tuvojas suņa purniņam ar fotoaparātu, neveiklā draudzene uz atvadām apkampusi mīluli, atbilstoši socializēts suns ieraudzījis citu draudzīgi noskaņotu suni.

Lai gan suņa ķermeņa valoda vienmēr ir jānovērtē kopskatā, parasti šīs mēles kustības nozīmē, ka suns izjūt nelielu stresu, bet uzbrukt negrasās, vai vēl vairāk, cenšas konfliktu izbēgt, tāpēc signalizējot par saviem miermīlīgajiem nolūkiem. Norvēģu suņu trenere Turid Rugaas, apgalvo, ka suņu dabīgā vēlme vienam pret otru ir izbēgt no konflikta un šāda veida aša aplaizīšanās ir viens no otra suņa nomierināšanas veidiem. Tam savā veidā piekrīt arī amerikāņu izcelsmes suņu uzvedības speciāliste, doktore P.B. McConnell, kura šo nomierinošo efektu izskaidro tieši kā zīmi par miermīlīgiem nolūkiem, kuru lieto visbiežāk par sevi nepārliecināti suņi, kuri attiecībās ar citiem suņiem cenšas ieņemt padevīgu pozu, lai neizaicinātu uz sevi vērstu agresiju.


Turpinājums sekos..

Izveidots ar Mozello - labo mājas llapu ģeneratoru.

 .