Mazs un gudrs-

tas pats suns, tikai citā izmērā*

*par maziem ir pieņemts uzskatīt suņus līdz desmit kilogramu svaram.


Gibi mazu un gudru suni? Attieksmi veido pats.

Attieksme- ar to viss sākas

Suņa uzvedībai sākotnēji nav nekāda saistība ar viņa izmēru. Nav nekādu pierādījumu, ka mazi suņi ir kaut kādā veidā glupāki vai grūtāk apmācāmi salīdzinot ar lielajiem. Mazsuņu tāpat kā lielo uzvedību veido iedzimtība un pieredze- viņi katrs ir atšķirīgas personības. Tāpat kā lielajiem, viņiem katram ir savas stiprās un savas vājās puses. Bet lai vai kāds būtu iedzimtais potenciāls, izmantojot Pozitīvā Nostiprinājuma apmācību var paveikt brīnumus, ja vien saimnieks to ir apņēmies.

Tātad viss sākās ar cilvēka attieksmi, kura veido viņa suņa pieredzi. Pirmais cilvēks, kura attieksmei ir milzīga nozīme ir audzētājs, kurš audzē suņus ar noteiktām rakstura īpašībām (tieši jūsu izvēlei atbilstošām) un nodrošina saviem kucēniem atbilstošu pieredzi, jo  agrīnajai socializācijai ir liela un neatgriezeniska ietekme uz suņa emocionālo reakciju visa mūža garumā. Tāpēc nekad nav noniecināma rūpīga audzētāja izvēle- meklējiet tādu, kurš apzinās, ka viņš audzē suņus, nevis vieglus peļņas objektus vai "dekorācijas" dāmām. Un sazinoties nekautrējaties uzdot jautājumus par socializāciju.

Tajā pat laikā, jo zinošāks, pielāgoties un plānot spējīgāks, kā arī mērķtiecīgāks saimnieks, kurš tiešām rīkojās, jo lielāka iespēja, ka viņa suns, savu iespēju robežās, kļūs par jebko, ko cilvēks izlēmis. Tam nav, precīzi, nekāda saistība ar izmēru- visu nosaka attieksme. Sāc ar attieksmi- "man ir suns un gribu viņu gudru".


Suns un bērns- atbilstošā pieaugušo attieksme nesīs vēlamu iznākumu

Mazs suns nav rotaļlieta un lielas problēmas var sākties, ja kāds tomēr domā, ka ir. Un šoreiz tieši izmērs ir noteicošais vecāku neuzmanībai- mazs sunītis tiek uzskatīts par atbilstošu "mantiņu", jo pat pieaudzis nevar nodarīt tik ievērojamu kaitējumu kā liels tādas pašas sugas pārstāvis. Tā tiešām ir, bet tā kā apzinīgu vecāku lielākais pienākums ir savus bērnus tiešām audzināt un vienas no vērtīgākajām īpašībām ir atbildības sajūta un empātija. Mīlēt un cienīt dzīvnieku atbilstoši viņa sugai bez tām nav iespējams. Un pie tam, ko viņi darīs, kad mazs sunītis sāks aizstāvēties kā dzīvniekam raksturīgs, jo bērns pret viņu izturējies netbilstoši? Visi, kam ir zobi, var iekost un pārsteidzoši spēcīgi, ja runa par maziem suņiem. Pat ja tas nenotiek-  ko šāds bērns darīs citur, kad satiks citu suni, ja nebūs iemācīts izturēties pret dzīvnieku ar cieņu?

Tieši par mācīšanu mazākam bērnam dzīvot ar suni- ir novērots, ka atbilstošu attieksmi pret lielāku suni ir vieglāk panākt, nekā pret mazāku. Iespējams, tas gan kārtējo reizi ir vairāk vecāku attieksmes jautājums, jo bērni dara kā mēs darām, nevis kā mēs sakām. Bet mazāku sunīti krietni biežāk arī bērnam ir tendence grūstīt, stumdīt, dzīt, nest vai kaut kur ielikt, kas arī visbiežāk ir dzīvnieka pretreakcijas iemesls.

Vēl viens no neatbilstošas attieksmes iznākumiem ir traumas sunītim. Ja bērns ir radis darīt ar mazsuni visu, kas ienāk prātā, tas var novest pie nopietnām fiziskām traumām, pat kaulu lūzumiem, jo mazs suns ir krietni trauslāks nekā liels.

Vislielākā nozīme bērna un suņa attiecībās ir un paliek kārtējo reizi atbilstošas attieksmes audzināšana no vecāku puses un pieaugušo kontrolei. Pieskatīts, kontrolēts un audzināts bērns necietīs pats un neliks ciest citiem- nav nozīmes suņa izmēram. Bet jau agrā bērnībā iemācītās prasmes rūpēties un cienīt mazākos būs brīnišķīgs ieguldījums nākotnē. Tieši tāpēc tā ir vecāku atbildība: izzināt jaunākās metodes, kuras ir pielāgojamas visiem suņiem un sevī neietver suņa izaicināšanu uz konfliktu vai piespiešanu pakļauties, bet tieši pretēji- savstarpējas cieņas un pozitīvas sadarbības nostiprināšanu. Ar Pozitīvā Nostiprinājuma apmācību suns būs gatavs kļūt par bērna labāko draugu- un arī tam klausīt.


Pozitīvā Nostiprinājuma apmācība, nevis piespiešana

Pirmkārt, iepazīstot savu suni, ir jāapzinās, ka visi mazsuņi sākotnēji ir veikuši kādus darba pienākumus un lielākajai daļai tas ir nozīmējis būt ļoti pārliecinātiem un pat uzbrūkošiem (piemēram, džeka rasela terjeri un borderterjeri vēl jo projām piedalās lapsu medībās un viņu galvenais mērķis ir agresīvi uzvedoties un pārliecinoši rejot izdzīt nereti par sevi krietni lielāko dzīvnieku no tā slēptuves. Tas nozīmē uzvesties tā, lai savvaļas dzīvnieks noticētu reāliem draudiem no šāda maza sunīša un mestos bēgt) un darīt to ar savu teju vai vienīgo ieroci- uzvedību un balsi. Ja vien audzētāji nav rūpīgi centušies attīstīt kompanjonam raksturīgākas īpašības, mazsuns kādos stresa brīžos uzvedīsies atbilstoši tam, kam selekcionēts, bet cilvēkam, kurš meklējis mierīgu draugu, tā var būt liela problēma. Tāpēc, ja vien neesat gatavi sadzīvot ar mazu kareivi vai ieguldīt lielu darbu apmācībā, sākiet ar rūpīgu audzētāja izvēli, lai jūsu mīlulim būtu izkoptas tieši jums vēlamās īpašības. 

Diemžēl, daudzi tikai smej par mazo sunīšu aso reakciju uz ārpasauli, kura nereti rodas ciešā saiknē ar viņu izmēru. Kāpēc? Gan tāpēc, ka ir pietiekami daudz mīti, kuri apgalvo, ka mazi suņi pat nav suņi, bet ja ir, tad viņi ir dumji. Tik vienkārši. Gan arī tāpēc, ka pie tam, ar mazu sunīti ir salīdzinoši viegli "tikt galā" fiziski"- aiznest, paraut, pārcelt, pagrūst, iespiest padusē, paspert utt. Nereti pat vismīlošākie saimnieki neizmanto apmācību vai komunikāciju, kura ir absolūti nepieciešama ar lielajiem suņiem, bet tā vietā mazsuni fiziski piespiež visam, ko uzskata par nepieciešamu, pilnībā ignorējot suņa attieksmi. Tas var izraisīt diskomfortu, bailes vai pat sāpes, bet tas paliek nepamanīts. Nepamanītas, jo cilvēks spriež tikai pēc savas saprašanas "Es taču neko briesmīgu nedaru", bet sunīti sauc par "aktieri", kurš tikai tēlo. Kaut gan vērot un uztvert nopietni suņa ķermeņa valodu ir vienīgais veids kā viņu saprast, bet Pozitīvā Nostiprinājuma apmācība- veids kā novērst vai izmainīt.


Stresa menedžments- ņemot vērā visu, arī pretī var dabūt visu

Stresa menedžments ir neatņema Pozitīvā Nostiprinājuma apmācības sastāvdaļa. Lai suns visu darītu, jo grib darīt, neko nedrīkst atstāt nepamanītu un neko nedrīkst ignorēt. Mazam sunim, atkarībā no šķirnes, nevis izmēra, ir tikpat izteiktāka vai mazāk izteikta ķermeņa valoda- viņš "pasaka" visu, ja vien cilvēks prot klausīties (vērot). Un "saklausīto" ņemot vērā, var konstatēt stresa avotus, uzsākt pieradināšanu un apmācību.

Par stresu un tā nozīmi harmoniskā ikdienā vairāk var lasīt sadaļā "Stresa menedžments", bet kopumā- stress nav tā dzīves sastāvdaļa, kura vairo vēlamu uzvedību, tieši pretēji. Stress vairo emocijas, bet emocijas lielākoties liek rīkoties instinktīvi- nokārtoties iekštelpās, reaģēt asi, lēkt, kost utt. Sākumā izvērtējot ikdienu un atbrīvojoties no stresa tajā, ir iespējams atbrīvoties no vairākām uzvedības problēmām, pat tās pašas it kā nerisinot.


Pielāgota sabalansēta ikdienas slodze

Mazs suns ir pelnījis tādu pašu uzmanību un slodzi kā liels. Mazāku, jo pats maziņš- nē. Pielāgotu un atbilstošu- jā.

Ir tādi mazsuņi, kā pieminētais džeka rasela terjers, kuri ir nerimstišas enerģijas pārbagāti un visur iesaistīties  griboši, tādejādi pat radot iespaidu, ka aizņem krietni vairāk vietas kā stūrī snaudošs 70 kilogramus smags ņūfaundlends. Ar šādiem sunīšiem nodarbošanās būs tik pat liela kā ar jebkuru citu sportisku suni.

Bet arī citiem mazsuņiem ir jānodrošina sabalansēta, pielāgota ikdienas slodze, lai dzīvnieciņš ilgāk saglabātu vitalitāti, veselību un dzīvesprieku. Protams, mazam sunim pat skrējiens pa privātmāju līdzinās kārtīgam krosiņam, bet tas nenozīmē, ka tas var atsvērt aktīvas pastaigas ārā. Piemērota emocionālā slodze nav iespējama, ja sunim netiek nodrošināta regulāra atrašanās ārpasaulē: jaunu vietu apmeklēšana, svešu suņu un cilvēku sastapšana (katra paša iespēju robežās, jo pārlieku liels stress ir pieskaitāms pie distresa, kas vairāk nav pozitīva emocionāla slodze, piemēram, sunim nav jābūt draudzīgam un komunicēt gatavam, daudziem pietiek vien ar jaunām svešu personu un dzīvnieku smaržām un reizēm pat vēlams- bez to klātbūtnes), jaunu, dabīgas izcelsmes smaržu ostīšanu (ostot suņa ķermenis izdala dopomīnu- prieka hormonu, kas atbild par kopējo labsajūtu un dzīvesprieku) utt.

Fiziskā slodze, jeb kārtīga, regulāra izkustēšanās arī nedrīkst tikt atstāta novārtā, jo uzlabo asinsriti, uztur muskuļu tonusu, uzlabo kuņğa- zarnu trakta darbību un palīdz novērst lieko savaru.

Tā kā lielākais saimnieka prieks ir abpusēja sadarbība ar suni kā rezultātā var arī draugus pārsteigt ar to, ko var iemācīties mazsunītis, intelektuālā slodze noteikti nebūtu atstājama novārtā. Tā noderēs arī gadījumā, ja liela aukstuma vai citu traucējošu laikapstākļu dēļ, pastaigas lielu prieku sunim nesagādā, jo aktīvas domāšanas uzdevumi reizēm nogurdina pat vairāk nekā kārtīgs skrējiens.

Par slodzi vēl piebilst varu vien to, ka viena no lielākajām mazsuņa prieksrocībām, kura tieši saistīta ar izmēru ir spēja doties līdz saimniekam tur, kur lielam sunim nebūtu vietas. Līdz ar to maza sunīša vajadzības ir vieglāk savienot ar saimnieka ikdienu, bet par to vēlāk- sadaļā par atšķirīgo!


Socializācija

Socializācija, jeb pozitīva pieradināšana dzīvošanai un komunicēšanai apkārtējā pasaulē mazam sunim ir jāveic tieši tāpat kā lielam- pielāgojot turpmākajai dzīvei un ņemot katra sunīša individuālās īpašības. Bet pats galvenais- vērot un respektēt sunīša ķermeņa valodu.

Saimnieka uzdevums ir vērot un organizēt socializācijā pieredzētos notikumus, jo vēlamas ir tikai pozitīvas asociācijas vai nepatīkamu brīžu brīdī iemācīta vēlama reakcija (Piemēram: Mazsuns nobīstās no liela, agresīva suņa. Ko darīt? Meklēt kontaktu ar saimnieku- visvēlamākais, jo citi efektīvāki (ja nu vienīgi ķermeņa valoda, kas šobrīd gan var nepalīdzēt) pašaizsardzības līdzekļi viņam var nebūt pieejami.)

Diemžēl tā ir un visdrīzāk būs, ka "baidīties, nozīmē cienīt" ir ļoti izplatīts uzskats ne tikai cilvēku starpā. Līdz ar to lielu suni ir krietni vieglāk vest sabiedrībā, nekā mazu. Tātad, atbilstošā socializācijā, kura pēc savas būtības neatšķiras no lielu suņu socializācijas, sāksim ar to, ka nedrīkst ignorēt to, cik viss ir lielāks un spēcīgāks par mazsuni. Daudziem palīdzēs atskaites punkts: Ko liels suns darītu tādā pašā situācijā? (Piemērams: Liels suns pret mazsuni ir kā zirgs pret citu lielu suni. Suņi lieliski var sadzīvot ar zirgiem, bet kāda būtu viņu reakcija, ja zirgs sāktu viņu vazāt pa zemi? Vai ar tādu zirgu viņš labi sadzīvotu un attiecības veidotos uz pozitīvas "nots"?)  Nevajag gaidīt, kad mazsuns pats atkāpsies vai pacietīs- arī vinš ir suns ar savu iedzimtu reakciju uz apdraudējumu- šāda veida notikumu rezultātā viņš var attīstīt agresīvu reakciju kā pašaizsardzību. Tāpēc labāk ir vai nu izbēgt no šādas komunikācijas vispār, tā vietā mācot sunīti uzvesties vēlami lielu suņu klātbūtnē bez saskarsmes ar tiem vai meklēt lielus suņus, kuri dabiski respektē un atbilstoši spēlējas arī ar maziem sugas brāļiem.

Tas pats ir jāmin socializējot mazu suni ar cilvēkiem. Ir skaidri jāizskaidro noteikumu: "Nedari mazam to, ko nedarītu lielam". Jebkas pret suņa gribu (staipīšana, nēsāšana, grūstīšana, turēšana, dzīšana vai kaitināšana NAV socializācija- tā ir aktīva nevēlamas reakcijas veidošana. Labāk iztikt bez šādu cilvēku satikšanas vispār, bet tā vietā doties pastaigās sabiedriskās vietās, kur sastapto cilvēku būs daudz, bet nevēlama attieksme mazāk.


Kad tomēr izmēram ir nozīme?



Cieni kaut nebaidies- nedari mazam "jo tāpēc, ka es varu" to, ko nedarītu lielam

Nemitīgi nākas atgādināt par to, ka visu izšķir attieksme. Cienīt mazu suni- tā ir izvēle. Ja liela suņa rūciens liek saausīties un sākt domāt par apmācību visiem apkārtējiem, tad mazā, visdrīzāk, izraisīs smaidu.

Ņemt vērā mazu suni tik pat ļoti kā lielo ir izvēle- un tās cena ir vēlama uzvedība. Ja cilvēks būs apzinīgs, arī viņa mazsuns varēs būt viņa lepnums.


Pārzini un izmato priekšrocības un līdzekļus

Pārvietošanās un ieejas priekšrocības

Gandrīz visiem ir jau kļuvis skaidrs, ka mazu suni var ienest teju vai visur un pat apsargu pamanītu, bet vēl vairāk, ja viņš ir paslēpts somā. Protams, tas nav ieteicams, ja darbība ir nelikumīga vai pretēji konkrētās iestādes noteikumiem. Bet, piemēram, ir tādi veikali kā Rimi un Maxima, kuru ieejas durvis "rotā" aizliegums, bet iekšējā kārtība paredz, ka mazsuņi, atrodoties uz rokām vai somā, drīkst tikt ienesti. Tāpēc, ja vien vēlme apmeklēt kādu vietu ar savu sunīti, ir vērts painteresēties- var būt mazajiem, par spīti kopējam aizliegumam, ieeja ir atļauta.

Tāpat ir ar transporta pakalpojumu izmantošanu- taksī (var atšķirties dažādām firmām), pilsētas transportā (var atšķirties dažādās pašvaldībās) sunītis, kurš atrodas uz rokām vai somā nereti drīkst braukt bez maksas. Tāpat ir dažādas iespējas un atlaides, kuras attiecas uz izmēru, aviokompānijās un citu valstu transportā. Tas gan ir jānoskaidro iepriekš, lai nesagādātu vilšanos, braucienu uzsākot.

Un pat savā transporta līdzeklī, automobīlī, cilvēkam ir krietni lielākas iespējas droši iekārtot savu mazsuni, nekā lielu suni, kura dēļ nereti tiek iegādāta pat lielāka mašīna.



Apmācības īpatnības:

Nešana, celšana gan uz rokām gan somā

Mazu suni ir viegli pacelt un nest, bet tas nebūtu jāuzskata par pašsaprotamu, jo viņa suga ir "suns"- viņi nemēdz viens otru nēsāt. Lai suņa attieksme būtu pozitīva un nerastos) papildus stress (Cik bieži var novērot, ka mazsuns sāk trakot uz visu pasauli tieši brīdī, kad tiek pacelts uz rokām!), tas drīzāk būtu jāmāca kā triks, nevis jāuztver kā ikdiena. Tāpat ir ar atrašanos somā- sunītim tai noteikti ir jābūt iemācītai un ērtai uzvedībai.

Nešana somā jau ir pat likumos un noteikumos atrunāta iespēja. Kā jau runājām, ir veikali (Maxima un Rimi, piemēram), kuri it kā neļauj ienākt ar suņiem, bet ir oficiāli pieņēmuši lēmumu, ka ielaiž pircējus ar mazsuņiem, ja sunītis atrodas rokās vai somā. Tas noteikti būtu jāizmanto, ja suns ir līdz un veikalā ir jāiet, jo suni atstāt ārpus veikala piesietu nav droši, kur nu vēl maza auguma. Tā kā iepirkties ar suni rokās ir sarežģītāk, daudz ērtāk ir ielikt mazo somā. 

Tāpat sabiedriskajā transportā lielajiem suņiem obligāti ir jābūt uzpurnī, bet mazajiem somā vai būrī. Pie tam (tas atkarīgs no konkrētās pašvaldības lēmuma), dažreiz mazsuns somā nozīmē, ka viņš tiek atbrīvots no maksas par ceļu.

Nešana, celšana un ievietošana jebkur nebūtu jāuztver par normu vispār un nebūtu jāļauj to darīt bērniem vai nepazīstamiem cilvēkiem, ja vien bērns vai konkrētais cilvēks nav īpaši apzinīgs un iemācīts.


Pastiprināta radināšana pie tā, ka lielais tevi neapdraud

Diemžēl mazam sunim dzīves laikā tāpat būs jāpieredz, ka viss cits ir lielāks un stiprāks. Jo apzinīgāks un plānot spējīgāks saimnieks, jo mazāk tas būs nepieciešams, bet arī visu cenšoties izdarīt "pareizi", var nākties sastapties ar situāciju, kad mazsuns nav pamanīts, kaut kas viņam ir uzkritis, kāds viņam uzkāpis, lielais kaimiņu suns negaidīti izskrējis un uzklupis. Traumas šādā gadījumā mazam sunim var būt krietni nopietnākas- gan fiziskās, gan psihiskās, kas var izmainīt viņa uzvedību. Tas nav jāignorē, bet gan pastiprināti jāmāca mazajam, ka nekas viņu neapdraud (paralēli viņu tiešām vairāk sargājot)- jo spēcīgāks pozitīvās pieredzes pamats, jo vieglāk "tikt pāri" negatīvajai.


Suns nokārtojas uz paladziņa

Kāpēc to nedarīt?

Lai bez medicīniska iemesla (suns, objektīvi spriežot, tiešām nav spējīgs fiziski atrasties ārā no mājām) aizstātu regulāras pastaigas. Tas veselībai un dzīves kvalitātei tikai kaitēs;


Kāpēc to darīt?

Saimnieks nav spējīgs (nevis nevēlas- prioritāšu jautājums) nodrošināt pietiekami biežu atrašanos ārā, lai suns nenokārtotos iekštelpās;

Konkrēto suni nav iespējams iemācīt nokārtoties tikai ārā. Lai arī lielo suņu īpašnieki mēdz par to lepni smīkņāt, mazsuņiem tiešām ir izplatīta īpatnība- reizēm par spīti visām saimnieka pūlēm un centībai, viņi nav līdz galam apmācāmi nokārtoties ārā. Iespējams tas ir saistīts tieši ar mazo izmēru un līdz ar to krietni milzīgāko pasauli apkārt. Suņiem nav tādas instinktīvas apziņas kā "iekštelpas" un "ārs"- vismaz ne dabisko vajadzību nokārtošanas ziņā. Atbilstoši audzināti kucēni (netīrībā un savos izkārnījumos audzināti, mēdz neizstrādāt šādu paradumu vispār), kad pieaug, instinktīvi nenokārtojas savā guļvietā un ap to tuvākajā "teritorijā", ko uzskata par savas dzīves telpu. Turpretī telpās, kur nenovēro savas ğimenes regulāru uzturēšanos un nejūt tik intensīvu savas ğimenes smaržu, uzskata par normālu parādību- dabisko vajadzību nokārtošanu. Jo lielāks suns, jo atbilstoši lielāka teritorija "ir viņa". Ja lielam sunim prasa minūti apskriet visu privātmāju, tad mazais tur var "pazust" arī uz stundu vai ilgāk, jo tīri fiziski var palīst zem katras gultas, kur paveras arvien jauna pasaule.. Protams, ka centīgs saimnieks var paveikt brīnumus, bet tieši mazo sunīšu saimnieki mēdz visbiežāk sūdzēties, ka nav iespējams suņuku atturēt no nokārtošanās šo klejojumu laikā..

Ja cilvēks ir absolūti pret autiņiem vai suņu tualetēm savā mājā, bet suņuks nav līdz galam iemācāms, vēl viens risinājums ir pamperjosta suņu puišiem un pamperbikses meitenēm. Ir novērots, ka šāds "apğērba gabals", kam it kā vajadzētu savākt urīnu, attur no urinēšanas vispār un suns, kurš ir pieradināts tādu valkāt, necieš no ievērojama diskomforta.

Tiem, kuri tomēr ir gatavi pielāgoties un nejūt nekādus morālus pārmetumus iekārtot savam suņukam tualeti mājā, noderēs raksts "Mans suns nokārtojas iekštelpās". Risinājumi ir dažādi, bet nevajadzētu aizmirst, ka suņi nepakļaujas morālei, tāpēc sirdsapziņas pārmetumi vai kauns ir tikai saimnieka iedomas, ja tualete iekštelpās ir pieņemams risinājums jums, tad tas tā ir arī jūsu sunim, bet asprātīgie lielo suņu saimnieki vienkārši nav "staigājuši jūsu kurpēs"! Galvenais jau ir tīra dzīves telpa, ne?


Sargā sevi un suni pats

Bieži cilvēki izvēlās iegādāties suni, lai ar viņu justos kopā drošāk. Tā ir vislielākā atšķirība starp lielu un mazu rējēju. Īpaši, ja saimnieks nav pratis novērst maza suņa asu reakciju stresa situācijās vai pat lepojās, ka mazais viņu "sargā", kas nereti beidzas ar kāda liela suņa pretreakciju, kura var mazajam būt liktenīga.

Retāk, bet ir sastopami lieli suņi vai pat lielie putni, kuri mazsuni var noturēt par medījumu un arī tādiem gadījumiem sekas var būt letālas.

Kopumā cilvēkam ir jārēķinās, ka neviens suns pats nav spējīgs izvērtēt iespējamās sekas- ne liels ne mazs. Ja ir problēmas ar sunīša uzvedību un viņš pats uzvedas izaicinoši, tad ir jāķerās pie apmācības, nevis jācer, ka kāds viņu veiksmīgi pārmācīs vai sākt sodīt pašam. Pie tam, ne visas briesmas ir novēršamas ar apmācību. Bet ir vairākas vadlīnijas kā uzmanīties:

  • savas prombūtnes laikā atstāt mīluli tikai drošā vidē;
  • ja paredzēta ilgstoša prombūtne, sunīti uzticēt tikai uzticamiem un pazīstamiem cilvēkiem vai iepriekš izvēlētā, pārbaudītā un profesionālā suņu viesnīcā, nodrošinot viņus ar nepieciešamajām norādēm;
  • neatstāt ar bērniem bez pieskatīšanas;
  • neatstāt ar lielāku suni vienus, īpaši, ja zināt, ka abi reizēm kašķējas;
  • neatstāt sunīti ārpus mājas, piemēram pagalmā, bez uzraudzības;
  • pastaigās doties pavadā, bet no tās atlaist mazsuni tikai pilnīgi drošās vietās;
  • sunīti, kurš nav apmācīts vai tikai reizēm mēdz neatsaukties uz saimnieka aicinājumu, var atlaist no pavadas tikai droši ierobežotās, zināmās teritorijās;
  • izvērtēt katra sveša, nekontrolēta suņa tuvošanos un nepieciešamības gadījumā pacelt mazsuni uz rokām vai ievietot somā (skatīt apmācības īpatnības);
  • izvērtēt savas prasmes un iespējas atvairīt svešu suņu uzbrukumu un ja nepieciešams iegādāties likumā atļautos pašaizsardzības palīglīdzekļus.


Ar veselību saistītas īpatnības

Pirmkārt jau ar veselību saistītas īpatnības var būt katram sunim un īpašas noslieces katrai šķirnei, bet mazsuņiem arī ir savas "vājās vietas", kuras ņemot vērā ir iespējams tās novērst:

Tīri loğiski domājot, mazi suņi ir krietni trauslāki par lielajiem, tāpēc atbilstoša piesardzība ikdienā ir tikai pamatota. Kā jau runājām, arī socializējot savu mazsuni noteikti nevajadzētu paļauties uz "gan jau pats tiks galā" vai "pats vainīgs", kā arī spēles, kurās lielāks suns pārāk iekarst, vajadzētu laikus apturēt, lai mazajam netiktu nodarīts pāri.

Mazs ķermenis nenozīmē tikai fizisku trauslumu vien. Ārstu vidū pastāv uzskats, ka mazsuņi arī ātrāk noasiņo, nosalst un pārkarst. Protams, saimniekam vienmēr ir jāpazīst tieši savs suns, jo ir arī citi faktori, kas to var ietekmēt.

Par asins zaudēšanu: Protams, ja ievainots ir mazs suns ar tik pat lielu brūci kā lielais, un asins zudums ir vienāda daudzuma, tieši izmēra dēļ mazais cietīs vairāk.

Par hipotermiju, jeb ķermeņa siltuma pārmērīgu zaudēšanu. Tā kā mazie suņi lielākoties ir telpās dzīvojoši un arī kā šķirnes selekcionēti tieši šādiem apstākļiem, viņu pierašanas iespējas pie skarbiem laikapstākļiem ir krietni ierobežotas. Mazs suns, kurš tiks regulāri vests ārā, būs krietni veselīgāks un izturīgāks. Bet, ja saimnieks novēro suņa milzīgu nepatiku pret aukstumu vai lietu, kārtējo reizi droši jāmet morāle, "Sunim tas nav normāli" pie malas un jāiegādājas piemērots apğērbs. Pie apğērba nēsāšanas gan suns jāradina pamazām. Paļauties uz pierašanu pie laikapstākļiem gan nevajadzētu, jo nav iespējams pierast pie tā, kas patiešām sagādā diskomfortu- negaidiet, kamēr pastaigas pārvēršas par "zobusāpēm" (kāds tad galugalā ir kopābūšanas mērķis? Ja vēlaties ekstrēmu rūdīšanu, var būt sāciet ar sevi, nevis sīciņu sunīti? ;) ) Un diskomforts nav tikai spīts- iespējams suns jūt, ka šie apstākļi nenāk par labu viņa veselībai.

Hipertermija, jeb pārkaršana var skart mazos suņus tāpat kā visus citus šīs un citu sugu pārstāvjus. Saimniekam ir jāzina savs suns un jāspēj izvērtēt laikapstākļi. Bet īpaši gada karstajā laikā, jāizvairās doties pastaigās dienas vidū, nevajadzētu sunim likt staigāt pa karstu asfaltu, uz kura cilvēks nav spējīgs noturēt plaukstu ilgāk par 7 sekundēm, un vienmēr jānodrošina suns ar svaigu ūdeni, un protams, aizliegts atstāt mašīnā jebkuru dzīvu būtni, kura nav spējīga pati no turienes izkļūt. 

Pie ar veselību saistītajām īpatnībām varam pieskaitīt arī zobu veselību. Un īpaši ar zobakmeni saistītās problēmas. Ļoti bieži tieši mazsuņu īpašnieki sūdzās par neefektīvu cīņu ar mutes dobuma veselību un to nevajadzētu atstāt novārtā. Slikts zobu stāvoklis var novest pie tā, ka pasliktinās kopējais veselības stāvoklis- sākās smaganu infekcija, kas var novest pie citām sistemātiskām infekcijām un arī pat pie hroniskām sirds, nieru un aknu saslimšanām. Labākais veids kā to novērst ir jau laikus ieplānot un pieradināt suni pie ikdienas zobu tīrīšana. Te vien kārtējo reizi atliek atkārtot, ka ja kāds jums saka "Sunim tas nav vajadzīgs", droši izlemiet sava suņa, nevis mītu "Tas nav normāli", labā!


Ņemiet vērā, ka visas pasvītrotā teksta daļas ir saite uz pieminētās tēmas sīkāku izklāstu!

Izveidots ar Mozello - labo mājas llapu ģeneratoru.

 .