Suns NAV vilks!

Lai gan vilku un suņu mitohondriju DNS ir praktiski vienāds, viņiem abiem ir 78 hromosomas,  abiem 42 zobi, arī anatomijai (atsevišķām suņu šķirnēm), uzvedībai un ķermeņa valodai  ir saskatāmas līdzības, tām ir niecīga ietekme uz to, cik lielas prasības ir cilvēkam pret suni, lai viņš spētu iekļauties cilvēku sabiedrībā. Vilks neatbilst nevienai no šīm prasībām, ja nu vienīgi "skaistums", kas dažus bezprāšus vilina mēģināt sadzīvot ar tiem ģimenē. Pie tam, šīs līdzības ir rūpīgi jāpārskata, jo lielākā daļa balstās vienīgi mītos un romantiskās apcerēs, kas liek izmisušam cilvēkam pievērsties "jebkam", lai apmācītu savu suni. Patiesībā pie "jeb kā" tas arī apstājās, ja nemēģina lietot apmācības metodes, bet cilvēku sacerētu vilku uzvedību kā suņa pakļaušanu. Jo, piemēram, "nepieciešamība agresīvi dominēt" ir aizgūta no pārprasta pētījuma par vilku uzvedību, kuri atradās sev nedabīgā, strespilnā vidē (tātad uzvedās neatbilstoši). Bet vēl jo projām pārāk daudz ir tādu, kuri uzskata, ka dominēšana nozīmē būt līderim, sunim, kurš ārkārtīgi sen mērķtiecīgi ir attālināts no sava attālā brālēna vilka. Un vēl pie tam- pat vilku starpā dominances sacensības ir ārkārtīgi retas, ja vispār notiek. Un pat, ja notiek, tam nav nekāda sakara ar statusa un pakļāvības iegūšanu. Dominēšanu visraksturojošākais vārds būtu "PROM!" no ierobežota daudzuma vērtīgiem resursiem- ar to arī beidzas visas prasības dominantam pret pārējiem.


Tieši tāpēc, ka suns NAV vilks, cilvēkam ar suni ir izveidojusies tik rūpīgi kopta, attīstīta un mērķtiecīga komunikācija. Jau pirmais vilks, kad viņš izvēlējās tuvoties cilvēkam, izrādīja vilkiem neraksturīgas īpašības, jo sadarboties ar citu sugu nav normāla parādība vilku starpā. Cilvēks sākumā pamazām un vēlāk arī ļoti nopietni uzsāka selekciju tiem suņiem, kuri bija spējīgi sadarboties ar cilvēku, dzīvot cilvēka veidotā vidē un veikt cilvēkam vērtīgus uzdevumus. Viss "kā cilvēkam vajag". Protams ir saskatāmas krasas atšķirības  suņu šķirņu starpā, jo ir šķirnes, kuras gatavas nākamo uzdevumu "no acīm nolasīt", bet ir šķirnes, kuras instinktīvi un pieredzes rezultātā apzinās noteikumus bez norādēm, tāpēc ir labi konkrētā darba suņi, bet grūti vadāmi ikdienā, ja cilvēks nav gatavs ieguldīt īpašu darbu apmācībā. Bet visus suņus vieno kopēja spēja būt ar cilvēku viņa vidē, "izlobīt" no bieži vien nesaprotamās cilvēka uzvedības turpmākos notikumus un pats galvenais- neciest, bet sadzīvot ar to, kas nav dabīgs. Nav dabīgs tādā nozīmē, ka absolūti būtu neatbilstošs vilka normāliem dzīves apstākļiem un līdz ar to arī priekšnosacījumiem adekvātai uzvedībai.


Ja suns būtu vilks, cilvēkam būtu ārkārtīgi jāsatraucas gan par sevi, gan par savu līdzcilvēku drošību. Jo vilks, kurš ir nonācis nedabīgā, līdz ar to strespilnā situācijā, var būt ļoti nežēlīgs pret tiem, kuri atļaujas pārkāpt viņa nospraustās robežas. Uzvedības speciāliste Patricia McConnell (viņas grāmatas varat meklēt ieteicamās literatūras sarakstā) bieži piemin atšķirības starp vilku hibrīdu uzvedību, to kā viņi komunicē ar cilvēkiem un cik ļoti ir spējīgi apdraudēt, un mājas suņiem. Šādu hibrīdu dēļ speciāliste ir iegādājusies īpašu aprīkojumu ar kuru testēt šo indivīdu uzvedību, jo ja suns lielākoties disciplinē pārkāpēju ar briesmas vēstošu ķermeņa valodu un tikai tad ar fizisku kontaktu (kampienu, kodienu, bet tomēr ārkārtīgi reti tiešām ar visu sunim pieejamo potenciālu), tad pieminēto suņu un  vilku jaukteņu pašaizsardzība, kad tie jūtas "iespiesti stūrī" bieži vien ir uzbrūkošā agresija, kur izdzīvo stiprākais.


Suņa uzvedības neatbilstība vilka uzvedībai ir redzama arī tādās grāmatās kā "The lost dogs" (par cīņās izmantotajiem pitbulterjeriem, kuru varat atrast ieteicamās literatūras grāmatu sarakstā. Pitbulterjers kā šķirne ir radīta, lai uzvarētu tādos asiņainos sporta veidos kā "buļļu košana" un "lāču košana", bet kad šī nežēlība tika aizliegta, pitbuli tika rīdīti viens pret otru, tā aizsākot suņu cīņu ēru, kura diemžēl nav sveša arī mūsdienās. Bet šājā grāmatā varam lasīt, ka par spīti šķirnes izveidošanas mērķim un pagrīdes centieniem to attīstīt, šo suņu nežēlīgajiem dzīves apstākļiem un cilvēku centieniem viņos attīstīt aklu agresiju, reāli savus sugas brāļus iznīcināt alkstoši "cīkstoņi" ir atrodami salīdzinoši reti Lielākā daļa šādu suņu, kuri izglābti no mokpilnās eksistences cīņās, ir atkopjami un socializējami (protams darbs ir milzīgs un iznākums ļoti subjektīvi vērtējams).Vilkus nav iespējams pilnvērtīgi ievest sabiedrībā, kur nu vēl tik smagi cietušus..


Pavisam savādākas attiecības ir vilku starpā, kur katra svešu indivīdu tikšanās nozīmē vai nu vienas puses pilnīgu pakļaušanos (strespilnos apstākļos vilki, kuri nav viena bara locekļi ārkārtīgi asi uztver jebkādu iespēju tikt apdraudētiem) vai cīņu "uzvar stiprākais", jo dabā, kur katra mazākā brūcīte var izraisīt infekciju un nāvi, ātrai un efektīvai uzvarai ir izšķiroša loma, lai indivīds izdzīvotu. Tā nav slikta pieredze vai patoloģija, bet vilku galvenokārt vadošais izdzīvošanas instinkts.


Atšķirībām ir neskaitāmi pierādījumi, kurus min uzvedības speciālisti, kaut vai suņa atrašanās vai dzīvošana starp citiem suņiem ģimenē neatbilst normālai vilka uzvedībai. Atbilstoši socializēts suns, kurš apveltīts ar stabilu nervu sistēmu, ir spējīgs uzsākt gandrīz vai tūlītēju draudzību vai līdzāspastāvēšanu ar tikko satiktu citu suni, normas robežās tolerēt otra indivīda bailes, kašķēšanos un veidot abpusēju komunikāciju, kā arī sadzīvot ar citiem satiktā trūkumiem, bez vēlmes "izdzīvo stiprākais". Tieši šī spēja dod brīvi klaiņojošajiem suņiem (zemēs, kur tas ir izplatīts) veidot pagaidu grupas vai izdzīvot vieniem, jo suņi neveido vilkiem "baru", lai audzinātu kucēnus. Kuce to dara viena. Mīts, ka arī suņiem ir stabilas "bara" attiecības ir radies no vienā ģimenē dzīvojošajiem suņiem, kuriem, patiesībā, nav izvēles kā vien palikt kopā un normālos apstākļos, suns ir pietiekami nodrošināts, lai to arī vēlētos. Brīvā vidē, kur suns pats ir atbildīgs par sev svarīgo resursu nodrošināšanu, grupas sastāvs ir mainīgs, jo suņi seko resursiem. Šī spēja iekļauties vairāk atgādina cilvēku komunikāciju savā starpā, nevis divu svešu vilku satikšanos strespilnos apstākļos (nostieptā pavada, satrauktais saimnieks un citi faktori mēdz krietni apgrūtināt suņu dabīgo komunikāciju un līdz ar to radīt papildus stresu). Ne par velti, tieši šīs īpašības apzināti vai neapzināti cilvēki gadu gaitā ir selekcionējuši suņos. Cilvēka un suņa draudzība un sadarbība ir tik augstu vērtēta jau neskaitāmus gadu simtus un nepieciešamās īpašības ir selekcionētas cilvēkam vistuvākajā dzīvniekā, kā arī viņu ir padarījusi teju vai par ģimenes locekli tiem, kuri paši (jo tikai cilvēks ir atbildīgs par sava suņa apmācību, līdz ar to uzvedību,  dzīvnieka domāšana neatbilst spējai uzņemties atbildību) ir bijuši spējīgi izveidot dzīvniekam saprotamu abpusēju komunikāciju un integrēt suni savā ikdienā.



Suns un vilks- neskaitāmas fiziskās izmaņas tos dara par ļoti dažādiem dzīvniekiem

Lai gan zobu skaits abām sugām ir 42, pat vilka lieluma sunim tie ir krietni mazāki un žokļi ir vājāki nekā viņa tālajam sencim. Arī galvaskauss un smadzenes tādam sunim ir mazākas. Pie tam suņiem ir sastopamas trīs veida galvas formas, bet vilkam viena.

Lielākā daļa kuces sāk meklēties aptuveni sešu līdz divpadsmit mēnešu vecumā un dara to divas reizes gadā (tādām šķirnēm kā basenži vienu reizi gadā) visu savu mūžu- līdz pat vecumam. Šādā meklēšanās periodā kuce piesaista visus apkārtnē esošos potenciālos tēviņus un ir gatava pāroties arī ar vairākiem no tiem. Beidzoties meklēšanās periodam, tēviņi izklīst un kuce audzina kucēnus viena. Vilcenes sāk meklēties aptuveni divu gadu vecumā, dara to tādā laikā, lai vilcēni dzimtu pavasarī. Pārojās vilcene tikai ar vienu tēviņu, ar kuru kopā kļūst par "Alfa pāri" un audzina vilcēnus, kuri ir pārējie bara locekļi. Sasniedzot briedumu vilki pamet "baru", lai meklētu savu pāri. Suņi kļūst auglīgi aptuveni sešu mēnešu vecumā un ir spējīgi apaugļot visu savu mūžu, turpretim vilks kļūst auglīgs aptuveni divdesmit divu mēnešu vecumā un ir spējīgs apaugļot vienīgi meklēšanās periodā.


Uzvedības atšķirības

Vilki izdzīvo vairākus vecumposmus, bet suņiem ir raksturīgi visu mūžu uzvesties "kā kucēniem". Savstarpējā komunikācijā gan suņiem, gan vilkiem raksturīgākā "valoda" ir ķermeņa valoda. Bet ņemot vērā lielās pārmaiņas izskatā un lielo dažādību šķirnēs, ļoti daudz nianses ir izmirušas vai mainījušās. Piemēram, vācu aitu suņi un haskiji, kuri ir vairāk līdzīgi vilkiem, ir saglabājuši arī līdzīgāku ķermeņa valodu, bet tādas šķirnes kā mopsis, kavaliera kinga čārlza spaniels un franču bulldogs ir zaudējušas lielāko daļu no vilkiem raksturīgās komunikācijas.

Riešana ir skaņa ar ko cilvēki visbiežāk asociē suņus, bet vilki praktiski nerej, bet ja rej, tad ļoti pieklusināti.


Suns NAV mednieks- vismaz ne tādā veidā kā vilks

Medīšana ir viena no nozīmīgākajām nodarbēm vilkiem, jo tas ir izdzīvošanas un savas dzimtas turpināšanas jautājums. Vilks, kurš nav spējīgs medīt pietiekami, lai paēstu, nebūs arī spējīgs izdzīvot. Bet par mūsu četrkājainajiem draugiem, arī šeit patiesība ir krietni neglītāka par romantisko apceri- suns ir mistkastnieks/visēdājs. Jau no paša pirmā vilka, kurš tuvojās cilvēkam, pārtikas meklējumos- tieši atkritumos viņš tos atrada. Kāds teiks: "Var būt viegli nomedījamo mājlopu dēļ?" Tad uzdodiet sev jautājumu: "Cik ilgi dzīvotu mežonīgs zvērs, kurš plosa mājlopus?" Mistkastnieks, kurš apēd to, kas izmests un uzvedas pietiekami nekaitīgi, lai cilvēkam vērtīgais pārtikas avots un pats cilvēks justos drošībā- tas gan būtu dzīvnieks, kas izraisa interesi, nevis vēlmi iznīcināt.

Interesants ir vetārsta Christopher Day (viņa grāmatu "Feed Your Dog the Natural Way" varat atrast ieticamās literatūras grāmatu sarakstā) novērojums savā vairāk kā 40 gadus ilgajā praksē- kamēr par suņu barošanu cilvēks nesāka rūpēties ar gatavajām barībām (sausajām barībām, lētiem konserviem, mākslīgi apstrādātiem "gardumiem"), suņi bija krietni veselīgāki. No kā viņi tajā laikā barojās? No atkritumiem! Protams, tā nav atruna, lai arī tagad dotu visu to, kas paliek pāri uz cilvēka galda, jo ir atrodamas daudz labas pamācības, ko dot sunim un ko, savukārt nedot, lai pārtika tiešām būtu veselīga. Vienīgais uz ko es vēlos vērst uzmanību- suns tam ir piemērots. Piemērots, jo tā ir dzīvojis neskaitāmus gadu tūkstošus.


Protams, ir suņi, kuri tiek izmantoti medībās un ir suņi, kuri ir spējīgi nogalināt mazu medījumu, bet, lai varētu teikt, ka suns medī tā kā vilks, viņam tas ir jāspēj darīt gana efektīvi, lai paēstu pašam un pabarotu pēcnācējus. Pie tam, vilki lielākoties medī barā, kur katram ir savs uzdevums, bet suņi, kuri pārsvarā dzīvo mainīgās grupās vai pa vienam, nav spējīgi izveidot šādu sadarbošanos un tas, ko mēs redzam, kad uzbrūk suņu grupa ir drīzāk pāruzbudinātu dzīvnieku agresija, nevis nogalināšana medību rezultātā. Iespēja, ka suns varētu izdzīvot apstākļos, kur vienīgais pārtikas avots ir medījums, ir ļoti niecīga.


Tāpat efektīvai medīšanai svarīgs ir medīšanas modelis, kas vilkiem ir saglabājies visus šos gadu tūkstošus, bet suņiem, atkarībā no šķirnes ir saglabājies tikai daļēji:

Noorientēšanās -> acu skats, kam seko stāja -> ķeršana -> sagrābšana -> nogalināšana -> uzšķēršana -> apēšana

Bet pat profesionāliem medību suņiem ir selekcijas rezultātā izskausti vairāki posmi no vilkiem raksturā medīšanas modeļa, jo pretējā gadījumā cilvēkam no šāda medību suņa labums būtu mazs. Bet citiem mērķiem domātajās šķirnēs, atsevišķas nianses ir pat ļoti nevēlamas.


Ļoti laba, izsmeloša grāmata angļu valodā lasošajiem ar neskaitāmiem nopietnu izglītību ieguvušiem, vilku un suņu pētnieku atzinumiem ir Barry Eaton "Dominance in Dogs. Fact or Fiction", kura atrodama ieteicamās literatūras sarakstā.

Pabeigts raksts sekos drīz..

Izveidots ar Mozello - labo mājas llapu ģeneratoru.

 .