Cilvēkam būt suņa līderim

nozīmē veidot un uzturēt pozitīvu saikni


Suns NAV vilks, bet cilvēki NAV "suņa bars"!

Arī suņa atrašanās vai dzīvošana starp citiem suņiem ģimenē neatbilst normālai vilka uzvedībai. Atbilstoši socializēts suns, kurš apveltīts ar stabilu nervu sistēmu, ir spējīgs uzsākt gandrīz vai tūlītēju draudzību vai līdzāspastāvēšanu ar tikko satiktu citu suni, normas robežās tolerēt otra indivīda bailes, kašķēšanos un veidot abpusēju komunikāciju, kā arī sadzīvot ar citiem satiktā trūkumiem, bez vēlmes "izdzīvo stiprākais". Šī uzvedība vairāk atgādina cilvēku komunikāciju savā starpā, nevis divu svešu vilku satikšanos strespilnos apstākļos (nostieptā pavada, satrauktais saimnieks un citi faktori mēdz krietni apgrūtināt suņu dabīgo komunikāciju un līdz ar to radīt papildus stresu). Ne par velti tieši šīs īpašības apzināti vai neapzināti cilvēki gadu gaitā ir selekcionējuši suņos. Cilvēka un suņa draudzība un sadarbība ir tik augstu vērtēta jau neskaitāmus gadu simtus un nepieciešamās īpašības ir selekcionētas cilvēkam vistuvākajā dzīvniekā, kā arī viņu ir padarījusi teju vai par ģimenes locekli tiem, kuri paši (jo tikai cilvēks ir atbildīgs par sava suņa apmācību, līdz ar to uzvedību,  dzīvnieka domāšana neatbilst spējai uzņemties atbildību) ir bijuši spējīgi izveidot dzīvniekam saprotamu abpusēju komunikāciju un integrēt suni savā ikdienā. Jo tuvāk cilvēkam, jo tālāk no vilka un tā jau no pašas pirmās dienas.

Cilvēks NAV spējīgs kopēt vilku līdera uzvedību, arī suņu līdera ne, jo cilvēkam tas nav fiziski iespējams, bet arī psiholoģiski un uzvedības ziņā mēs esam līdzīgi primātiem, kas mēdz būt ne tikai atšķirīgi, bet pat pretēji vilkiem. Un cilvēks arī nav ieinteresēts neko kopēt un atdarināt- nekas nav jāpierāda, jo suņi nepakļaujas morālei (tas nav veids kā viņi domā). Suņi ir selekcionēti, lai kontaktu atrastu un komunicētu ar cilvēku kā cilvēku, viņi uz mums nekad neskatās kā uz otru suni (tā domāt nav nekāda pētījumos apstiprināta pamata). Un cilvēks arī to nevēlas, jo suns ar suni komunicē izmantojot ne tikai ķermeņa valodu, bet lai "pateiktu kādu asāku vārdu" var rūkt, rādīt zobus, iekampt un, ja viss ir aizgājis pārāk tālu, pat iekost vai nopietni sakost. Tā ir nevēlama komunikācija suņa un cilvēka starpā, bet tajā pat laikā ir nenovēršama, cilvēka nekontrolētos apstākļos, starp suni un suni, jo pat kuces savus nekaunīgākos kucēnus var disciplinēt ar rūcieniem, grūdieniem un piespiešanu pie zemes. Jāpiezīmē gan, ka iemācījušies šādu uzvedību, izauguši suņi savai mātei var atbildēt ar to pašu un arī tas suņu starpā nav nekas īpašs. Tajā pat laikā, cilvēki, kuri disciplinējuši savu kucēnu kā "suns suni", nevis izmantojuši tikai cilvēkiem piemītoši intelektu un apmācījuši, ir šokēti, kad suns, kurš sasniedzis briedumu metās "disciplinēt" savu saimnieku (piemēram: "sajukt prātā" un uzbrukt saimniekam ap pusotra gada vecumu ir raksturīgi Vidusāzijas aitu suņiem, kurus saimnieki "veiksmīgi" ir spējuši iebiedēt kucēna vecumā.) Mūsdienās var visu panākt bez stresa un konflikta, tāpēc jāaizmirst nepieciešamība kopēt dzīvniekus un jāsāk izmantot cilvēka prāts, kurš mums dod iespējas visu panākt krietni ātrāk un efektīvāk.


Būt līderim suņa acīs- ceļš uz vērtīgiem resursiem..

Viena no lielākajām atšķirībām vilku un suņu starpā ir tā, ka suņi galvenokārt mācās asociāciju un vides ietekmē (vilki lielākoties realizē iedzimtos instinktus), bet uzvedība veidojas pamatā no tā ar kādu viņi ir spējīgi iegūt sev vērtīgos resursus- viņi var iemācīties uzvedību, kas ir pat pretēja instinktos noteiktajai (Piemēram: Atsaukties uz cilvēka izsaukto "Šurp", ja jau sākts skriet pakaļ medījumam). Tāpēc cilvēkam ir jābūt līderim (no angļu valodas "leader"- "vadītājs") savam sunim, bet tas nozīmē neizrādīt nevēlamo, lai suni neatgrūstu (stresu, agresiju, draudus), bet nemitīgi pierādīt, ka zinām labāk kā sasniegt vēlamo (mieru, brīvību, pārtiku,sociālo kontaktu, uzmanību, spēli, mantiņu utt.). Jo vairāk cilvēks ir spējīgs sakārtot suņa vidi, lai mazinātu stresu, tāpēc padarītu viņu atvērtāku mācībām, sasaistīt cilvēku ar vērtīgajiem resursiem un tos, savukārt, pasniegt par vēlamo uzvedību, jo efektīvāk četrkājaino draugu var sagatavot dzīvei cilvēku vidē.

Arī ieciklēties uz ģimeni kā bara locekļiem ne tikai nevajadzētu, bet nebūtu vēlams, jo lai suns būtu relaksēts un ar visiem draudzīgs ģimenes loceklis, viņš ir nevis jāpārliecina, ka ir zemākais (tas rada konfliktu, īpaši, ja konkrētajam sunim ir ģenētiksi iedzimts cīnīties, nevis atkāpties, un konflikts draudzību neveido), bet gan jāiemāca ar prieku sadarboties pat ar vismazākajiem bērniem. Un tas ir iespējams, tāpat kā ir iespējams iemācīt suni klausīt pat divgadniekam (tajās robežās, cik tik maziņš cilvēciņš ir spējīgs piedalīties apmācībā) un pats galvenais noteikums ir veidot komunikāciju, nevis attīstīt konfliktu. Cilvēks ir ieinteresēts bezierunu komunikācijai, bet vēlēšanās pretoties rodas no konfliktiem, tur pretī- vēlēšanās sadarboties no pieredzes, ka tam būs vēlams iznākums.


..un nekā no kārota statusa

Suņiem nepastāv morāle un statusi (labs suns, slikts suns, galvenais, mazāk svarīgais). Realizējot savus instinktus (iedzimtās īpašības un reakcijas) un pozitīvu pieredzi, suns jūtas apmierināts. Suns ar iedzimtu reakciju stresa apstākļos atkāpties, vislabāk jūtas atkāpjoties. Suns ar iedzimtu reakciju stresa situācijā uzbrukt, vislabāk jūtas uzbrūkot vai vismaz kļūstot hiperaktīvs. Suns ar stabilu nervu sistēmu un līdera īpašībām būs izturīgāks kā citi apkārt esošie pret stresa ietekmi līdz ar to būs spējīgs  mierīgāk, pašpārliecinātāk un mērķtiecīgāk rīkoties tad, kad citi jau sāks aizstāvēties vai bēgt, BET arī šis suns nepiedomā par to, ka viņš ir līderis. Suņi nekad "nesapņo" un neapcilā ideju par iespēju kļūt "galvenajam" vai kā noturēt savu statusu- tas vienkārši nav veids kā viņi domā. Tās ir īpašības, kuras viņi atbilstoši savai pieredzei un apkārt notiekošajam realizē.

Tas, ka pārējie seko līderim ir likumsakarība, nevis kāda indivīda apzināta rīcība, lai pārējos sev piesaistītu. Tas, kuru cilvēki saskata kā suņu grupas līderi, rīkojas pirmais, jo ir visdrošākais, patstāvīgākais, grūtāk nevēlamu apstākļu ietekmējams, tāpēc visbiežām panāk savu bez lieka stresa, svarīgs ir arī faktors, ka viņš lieki neapdraud citus ("sublīdera" pazīme), bet, ja nepieciešams, savu panāk ar pašpārliecinātu komunikāciju. Šādam līderim mazāk drošie seko un labprāt ir viņa klātbūtnē, jo zina, ka kopā ar šo indivīdu viņi jutīsies pārliecinātāki arī paši par saviem spēkiem.

 

Cilvēks kļūst par pilnīgu līderi, veidojot tikai pozitīvu saikni- neizmantojot sodu vispār!

Lai gan līdera statuss nav sunim saprotams, viņš instinktīvi uzticas un seko indivīdam ar  īpašībām, kuras vieš uzticību, pašpārliecinātību un nerada pamatu bailēm par iespējamu agresiju vai nevēlamu stresu- emocionāli pozitīvas īpašības pēc kurām suns tiecas. Suns tiecas atkārtot uzvedību, kura ir bijusi veiksmīga, tas ir pozitīvā nostiprinājuma pamatā. Cilvēks, kā savādāk domājoša būtne, var veidot abpusēju komunikāciju un apzināti lietot savu uzvedību, lai viestu uzticību, drošības un veiksmes sajūtas, jo tās ir sunim ļoti vēlamas.

Bet drošība ir tikai viens no resursiem, kuru cilvēks var sniegt sunim. Tajā pat laikā, mums ir primārā pieeja visiem, suni piesaistošajiem, ierobežota daudzuma resursiem bez iebiedēšanas- normālos apstākļos ēdiens nemētājas pa zemi, durvis uz brīvību ir tikai cilvēkam atveramas, pavadu atāķē cilvēks, mīkstāko dīvāniņu, ja nepieciešams var aizkraut ar krēsliem. Un cilvēkam tas ir jāprot izmantot- jākļūst suņa acīs par visu vērtīgo resursu avotu. Lai cik prasmīgs ir treneris, suns sodu sasaista ja ne ar pašu treneri, tad ar mācīšanās procesu gan. Un tā nav efektīva bet gan vecmodīga mācīšanās, kas graujot uzticību un ieviešot stresu, visu procesu paildzina, kā arī grauj pozitīvo saikni, kas liedz sunim jelkad sasniegt visu potenciālu. Komunikācijā ar cilvēku- līderi, sunim ir jāzina tikai: "Nāc un ņem, ja uzvedīsies kā es vēlos!". Pārējais jāprot organizēt cilvēkam. Tā rezultātā suns ir mierīgs un gatavs mācīties.

Jo biežāk līderis izmanto iebiedēšanu, jo vairāk tiek apdraudēta uzticamība viņam kā līderim. Atcerēsimies, ka nervozs, citiem nemitīgi uzbrūkošs indivīds ir sublīderis (jeb suņa acīs bailīgs un par sevi nepārliecināts, tāpēc neuzticams un sekošanai nevērtīgs) arī suņu starpā. Cilvēks ir spējīgs kļūt par visa vēlamā avotu suņa acīs, kontrolējot vērtīgos resursus, iekarojot suņa uzticību un prasmīgas komunikācijas rezultātā ir gatavs sadarbībai, tad atliek vien izzināt metodes kā iemācīt cilvēkam vērtīgo uzvedību par kuru pasniegt sunim vēlamo- atbilstoši suņa domāšanai, uzvedības nostiprinātāju. Un tad kaut vai var iemācīt arī uz zemes nomesto ēdienu neaiztikt, pirms traukšanās caur durvīm pagaidīt un nevienu malā negrūzt, kā arī mīkstāko dīvāniņu atbrīvot pēc pieprasījuma vai tajā nekāpt vispār. Svarīgākā nianse- bez bailēm un soda, tad iespējams ir viss!



Izveidots ar Mozello - labo mājas llapu ģeneratoru.

 .