Obsesīvi kompulsīvie traucējumi (tālāk tekstā OKT) ir raksturīgi arī cilvēkiem (plaši izplatīti 21. gadsimta OKT cilvēku starpā ir nepārtraukta ēšana bez sāta sajūtas, jeb "stresa ēšana", bet tāpat pazīstama ir nagu grauzšana, deguna urbināšana u.c.). OKT nozīmē psiholoģisku stāvokli, kurā indivīds piedzīvo nepamatotu
trauksmi, uzmācīgas domas, bažas, bailes. Cilvēkam tas parasti nozīmē
nemitīgu iekšēju dialogu, kurā viņš mēģina atrisināt neatrisināmo, trauksmi izraisošo problēmu. Tam
seko kompulsīvas darbības, jeb prakstiski bezjēdzīga rīcība, kura
konkrētajam indivīdam palīdz mazināt trauksni un atgūt kaut daļu miera.
Astes ķeršana, ķepu vai priekšmetu zīšana, laizīšana, grauzšana, turēšana zobos, riešana, kura nav skaidrojama kā komunikācija, nepārtraukta ostīšana vietās, kur nekā sunim saistoša nav, mušu ķeršana, skriešana pēc neaizsniedzamiem, kustīgiem objektiem, bezmērķīga riņķošana uc. Daudzas no šīm darbībām cilvēkiem sākotnēji šķiet izskaidrojamas un pat uzjautrinošas- ne par velti YouTube ir neskaitāmi video ar šādiem "smieklīgiem" sunīšiem. Bet zinošs cilvēks ātri vien beigs smaidīt un sāks rīkoties, jo visvieglāk šādas problēmas pārtraukt ir tad, kad nepiemērota sevis nomierināšana suņa prātā nav sasniegusi instinkta līmeni.
Pirmā pazīme, kas liks vērīgam cilvēkam aizdomāties, ir suņa it kā "prāta zaudēšana". Rīcība, kura nemitīgi atkārtojas, bet tai nav izskaidrojama cēloņa. (Piemēram: Suns nepārtraukti rej, bet skatās sienā. Un neapklust, lai ieklausītos. Jeb rej riešanas pēc.)
Otrā pazīme, "suns nokļūst savā pasaulē", jeb kļūst grūti vai neiespējami kontrolējams, pat ja agrāk ar kontroli īstu problēmu nav bijis. Tā ir pazīme, ka pārējās maņas pārstāj darboties un suns ir pilnībā nodevies vienai nodarbei. Parasti cilvēks to uztver kā nepaklausību, bet, piemēram, ir pētījumi, kuri pierāda citu maņu mazināšanos brīžos, kad suns ar augsti attīstītu medību instinktu, ieraudzījis medījumu- dzirde pārstāj darboties daļēji vai pavisam, un saasinās tieši redze (bet, protams, arī tas ir ar apmācību maināms).
Trešā pazīme, tā ir viena konkrēta darbība, it kā ārpus konteksta, kuru suns atkārto brīžos, kad izjūt satraukumu. (Piemēram: ieradušies ciemiņi un satraukts, bet priecīgs suns metas ķert savu asti, vai vēl pazīstamāk, rej bez apstājas)
Ne vienmēr visas pazīmes būs saskatāmas, it īpaši, ja sunim kompulsīvā rīcība vēl nav attīstījusies līdz instinkta līmenim. Tāpēc svarīgi ir konstatēt, vai vēl labāk paredzēt un novērst, nevēlamus ieradumus un to cēloņus, pirms īstas problēmas ir sākušās. Pat, ja tas nebūs OKT, atbrīvot savu mīluli no nevēlamiem ieradumiem un uzlabot viņa un savu ikdienu, ir katra cilvēka pienākums.
Parasti, runājot par suņiem, izvairās lietot terminu "obsesīvi", jo šis termins skar tieši domāšanu, bet lai izvairītos no antropomorfisma, šī tēma tiek apspriesta ļoti skopi. Par suņu spēju domāt cilvēki zina tik daudz cik to ļauj pētījumi par viņu uzvedību, ķermeņa valodas nozīmi un asins sastāva hormonālo stāvokli kādu notikumu laikā. Lielos vilcienos mēs varam secināt, ka suns nedomā kā pieaudzis cilvēks, bet gan drīzāk kā mazs bērns (un tāpat kā bērni ir dažādi, arī suņi un viņu spēja spriest ir atkarīga no indivīda un viņa pieredzes), un nejūt kaunu, atbildību, nesaprot jēdzienus, bet spēj asociēt vārdus ar konkrētām darbībām, nav spējīgs sastādīt ilgtermiņa plānus utt. Bet viens ir skaidrs, suņi domā un jo bagātīgāka vēlamā pieredze, jo apzinātāk un atbilstošāk suns ir spējīgs reaģēt arī situācijās, kurās nonāk pirmo reizi. No tā varam secināt, ka suns nereaģē tikai uz vidi vien, bet gan izdara secinājumus balstoties pieredzē.
Ja cilvēks saka, ka suns nav spējīgs izjust obsesīvas domas, tad, piemēram, kā ir iespējams izskaidrot "atšķirtības trauksmi", kura pierāda gan spēju pieķerties vienam indivīdam, gan stresu, kurš radies tieši šīs personas prombūtnes dēļ (suņi, kuri cieš no smagas atšķirtības trauksmes lielākoties pārdzīvo tieši konkrētas personas prombūtni, tāpēc reti ir nomierināmi ar citu "kompāniju"). Ja suns reaģētu uz vidi vien, tad krietni ātrāk pielāgotos un pārstātu just trauksmi, īpaši gadījumos, kad saimnieks ir darījis visu, lai savu prombūtni padarītu sunim patīkamu.
Protams, ka suns nedomā par iespējamu citplanētiešu iebrukumu vai nāvējošu infekciju, bet tas gan vairāk saistīts ar informācijas uztveri. Ir pamats domāt, ka it kā bez iemesla satraucies suns vienkārši "paredz" kaut kā bīstama tuvošanos (vairāk par stresu un kā tas ietekmē objektīvu uztveri, lasiet šeit). Tāpat, līdzīgi cilvēkam, suns asociē vidi un notikumus ar iepriekš izjusto trauksmi līdz ar to nākotnē var sekot tās saasināšanās.
Stress ir indivīda reakcija uz ārēju vai iekšēju stimulu un ir nepieciešams, lai jebkurš dzīvnieks varētu īstenot savu izdzīvošanu un sugas turpināšanu. Stress ir smadzeņu reakcija, kura rada ķīmisku atbildi ķermenī, kas, vienkārši sakot, pieprasa darbību, jeb atrisinājumu. Pazīstot savu suni, cilvēks pazīst tieši viņa stresa cēloņus un var iemācīt sunim vēlamu reakciju uz to- atrisinājums gatavs. Novēršana gan vienmēr ir vieglāka nekā nostiprināta ieraduma dzēšana. Ja reiz suns ir iegādāts, viņš ir jāspēj nodrošināt ar visu konkrētajam indivīdam nepieciešamo jau laicīgi.
Ja viss būtu tik vienkārši, tad suņu ar uzvedības problēmām nebūtu vispār. Diemžēl, pirmkārt jau cilvēki pārlieku reti izvēlas suņus atbilstoši savam dzīvesveidam un, ja arī izvēlas, tad tomēr atrod aizbildinājumus, lai suni nenodrošinātu ar visu ikdienā nepieciešamo, bet tā vietā atstātu pašplūsmā. Nu un, protams, vēl nepiemērotās apmācību metodes, kuras sakņojas nezināšanā un mītos. Tā nu suns ir spiests piedzīvot daudz un ilgstošu stresu, bet izdzīvošanas instinkta ietekmē, tam atrisinājumu meklē pats. Parasti pirmajās reizēs konkrētā rīcība palīdz novērst uzmanību no stresa avota un tas rada aplamu "atrisinājuma" sajūtu, kura smadzenēm sūta signālus par nepieciešamo neirotransmiteru izdalīšanu, jeb vienkārši sakot, indivīds sajūtas "labi". Ja mēs atceramies to kā suņi mācās un kā izvērtē savu pieredzi, tad "laba" pieredze ir ļoti nozīmīga, lai suns uzvedību atkārtotu.
Interesanti, ka tieši cilvēka uzmanība var palīdzēt attīstīties nevēlamiem ieradumiem (reizēm arī OKT, bet uzmanība šos traucējumus noteikti neizraisa- vien apstiprina kompulsīvo uzvedību) suņiem, kuriem tai ir liela nozīme. Vēl jo projām cilvēki uzskata, ka var sunim likt kaut ko pārstāt darīt, viņus dusmīgi apsaucot vai strostējot. Sunim, kas ir meklējis saimnieka uzmanību, pirmkārt būs prieks par tās saņemšanu, lai arī ar dusmu piedevu. Zinot, ka ar bezjēdzīgu riešanu saņems uzmanību, suns ries atkal un ar prieku gaidīs saimnieka dusmīgo "Klusu!"
Nereti OKT, kas sākumā šķiet kā nevienu netraucējošs ieradums, kļūst par sava veida "atkarību" un suņi šo rīcību sāk uzrādīt arvien jaunās un jaunās situācijās, kurās citu atrisinājumu neredz, bet vēlāk pat pie katras izdevības. Tāpat "ķepu sūkātāji" var kļūt par "ķepu grauzējiem", "mašīnu dzinēji" paskriet zem riteņiem, "mājas demolētāji" iznīcināt visu, kas saimniekam vērtīgs utt. Reizēm pati darbība tik ļoti pārņem suni, ka sāk traucēt pat normālai suņa dzīvei, piemēram, sākas miega un ēšanas traucējumi, līdz suns paaugstinātā stresa ietekmē saslimst.
Pirmkārt vienmēr ir jāizvērtē suņa medicīniskais stāvoklis- jāapmeklē veterinārārsts. Suņa neparasta uzvedība reizēm ir skaidrojama ar medicīniskām saslimšanām (neiroloģiskām, endokrīnajām, gastroenterālajām, ortopēdiskajām uc.). Tāpat svarīgs ir fakts, ja suns jau saņem medikamentu kursu- neparastā uzvedība var būt reakcija uz zālēm.
Stresa menedžments- ja suņa traucējumi nav medicīniski izskaidrojami, tad jāķeras pie viņa ikdienas izpētes. Vai suns saņem visu nepieciešamo, tai skaitā sabalansētu sev piemērotu slodzi? Tas, lai slodze būtu sabalansēta ir ārkārtīgi svarīgi, jo tikai liela fiziskā slodze nogurdinās suni šodien, bet padarīs izturīgāku rīt. Tas nenozīmē, ka veselīgam, aktīvam sunim nevajag izskrieties. Ar to es vēlos vērst nepieciešamību nodrošināt arī emocionālo un intelektuālo slodzi, kas nereti ir nogurdinošākas nekā fiziskā. Ja suns ir nodrošināts, tad uzmanība jāpievērš citiem iespējamajiem stresa avotiem, sākot jau ar abpusēju komunikāciju, jo suņi runā nemitīgi, bet tikai daži prot klausīties. Saprotot savu suni, var izzināt stresa cēloņus, kurus novēršot, atrisināt daudz uzvedības problēmas.
Arī ikdiena nu ir sakārtota? Tad ir "jāķeras vērsim pie ragiem", jeb jānovērš pati nevēlamā uzvedība:
Veterinārārsts var ieteikt lietot medikamentus, lai suni nomierinātu un reizēm, kad stresa cēlonis nav izbēgams (piemēram: suns dzīvo Rīgas centrā, bet ļoti baidās no sabiedriskā transporta), ir variants, lai uzsāktu veiksmīgu apmācību. Bet tāpat pastāv iespēja suni nodot stacionārai apmācībai pie trenera, kurš dzīvo ārpus pilsētas un zāles nebūs nepieciešamas. Un vienmēr jāatcerās, ka zāles nav risinājums, bet tikai īslaicīga palīdzība, lai sekmētu intensīvu apmācību- apzinīgs saimnieks nebūs gatavs "zāļot" savu suni visa mūža garumā.
Ir reizes, tāda OKT gadījumā, kad suņa nevēlamā darbība ir astes ķeršana, un kāds iesaka tās amputāciju. Jā, ja nav astes, nav ko ķert, bet tas neatrisinās faktu, ka suns ir dzīvojis ilgstošos stresa apstākļus, kas izraisījuši šādus traucējumus. Visdrīzāk, pazūdot vienai iespējai "justies labi", suns meklēs citu- apmācība un stresa menedžments tāpat būs nepieciešami.