Kompulsīvie traucējumi suņiem

Kas ir obsesīvi kompulsīvie traucējumi (OKT)?

Obsesīvi kompulsīvie traucējumi (tālāk tekstā OKT) ir raksturīgi arī cilvēkiem (plaši izplatīti 21. gadsimta OKT cilvēku starpā ir nepārtraukta ēšana bez sāta sajūtas, jeb "stresa ēšana", bet tāpat pazīstama ir nagu grauzšana, deguna urbināšana u.c.). OKT nozīmē psiholoģisku stāvokli, kurā indivīds piedzīvo nepamatotu trauksmi, uzmācīgas domas, bažas, bailes. Cilvēkam tas parasti nozīmē nemitīgu iekšēju dialogu, kurā viņš mēģina atrisināt neatrisināmo, trauksmi izraisošo problēmu. Tam seko kompulsīvas darbības, jeb prakstiski bezjēdzīga rīcība, kura konkrētajam indivīdam palīdz mazināt trauksni un atgūt kaut daļu miera.

Kā OKT izpaužas suņiem?

Astes ķeršana, ķepu vai priekšmetu zīšana, laizīšana, grauzšana, turēšana zobos, riešana, kura nav skaidrojama kā komunikācija, nepārtraukta ostīšana vietās, kur nekā sunim saistoša nav, mušu ķeršana, skriešana pēc neaizsniedzamiem, kustīgiem objektiem, bezmērķīga riņķošana uc. Daudzas no šīm darbībām cilvēkiem sākotnēji šķiet izskaidrojamas un pat uzjautrinošas- ne par velti YouTube ir neskaitāmi video ar šādiem "smieklīgiem" sunīšiem. Bet zinošs cilvēks ātri vien beigs smaidīt un sāks rīkoties, jo visvieglāk šādas problēmas pārtraukt ir tad, kad nepiemērota sevis nomierināšana suņa prātā nav sasniegusi instinkta līmeni.

Pirmā pazīme, kas liks vērīgam cilvēkam aizdomāties, ir suņa it kā "prāta zaudēšana". Rīcība, kura nemitīgi atkārtojas, bet tai nav izskaidrojama cēloņa. (Piemēram: Suns nepārtraukti rej, bet skatās sienā. Un neapklust, lai ieklausītos. Jeb rej riešanas pēc.)

Otrā pazīme, "suns nokļūst savā pasaulē", jeb kļūst grūti vai neiespējami kontrolējams, pat ja agrāk ar kontroli īstu problēmu nav bijis. Tā ir pazīme, ka pārējās maņas pārstāj darboties un suns ir pilnībā nodevies vienai nodarbei. Parasti cilvēks to uztver kā nepaklausību, bet, piemēram, ir pētījumi, kuri pierāda citu maņu mazināšanos brīžos, kad suns ar augsti attīstītu medību instinktu, ieraudzījis medījumu- dzirde pārstāj darboties daļēji vai pavisam, un saasinās tieši redze (bet, protams, arī tas ir ar apmācību maināms).

Trešā pazīme, tā ir viena konkrēta darbība, it kā ārpus konteksta, kuru suns atkārto brīžos, kad izjūt satraukumu. (Piemēram: ieradušies ciemiņi un satraukts, bet priecīgs suns metas ķert savu asti, vai vēl pazīstamāk, rej bez apstājas)

Ne vienmēr visas pazīmes būs saskatāmas, it īpaši, ja sunim kompulsīvā rīcība vēl nav attīstījusies līdz instinkta līmenim. Tāpēc svarīgi ir konstatēt, vai vēl labāk paredzēt un novērst, nevēlamus ieradumus un to cēloņus, pirms īstas problēmas ir sākušās. Pat, ja tas nebūs OKT, atbrīvot savu mīluli no nevēlamiem ieradumiem un uzlabot viņa un savu ikdienu, ir katra cilvēka pienākums.

Vai drīkst teikt "obsesīvi", ja runā par suni?

Parasti, runājot par suņiem, izvairās lietot terminu "obsesīvi", jo šis termins skar tieši domāšanu, bet lai izvairītos no antropomorfisma, šī tēma tiek apspriesta ļoti skopi. Par suņu spēju domāt cilvēki zina tik daudz cik to ļauj pētījumi par viņu uzvedību, ķermeņa valodas nozīmi un asins sastāva hormonālo stāvokli kādu notikumu laikā. Lielos vilcienos mēs varam secināt, ka suns nedomā kā pieaudzis cilvēks, bet gan drīzāk kā mazs bērns (un tāpat kā bērni ir dažādi, arī suņi un viņu spēja spriest ir atkarīga no indivīda un viņa pieredzes), un nejūt kaunu, atbildību, nesaprot jēdzienus, bet spēj asociēt vārdus ar konkrētām darbībām, nav spējīgs sastādīt ilgtermiņa plānus utt. Bet viens ir skaidrs, suņi domā un jo bagātīgāka vēlamā pieredze, jo apzinātāk un atbilstošāk suns ir spējīgs reaģēt arī situācijās, kurās nonāk pirmo reizi. No tā varam secināt, ka suns nereaģē tikai uz vidi vien, bet gan izdara secinājumus balstoties pieredzē.

Ja cilvēks saka, ka suns nav spējīgs izjust obsesīvas domas, tad, piemēram, kā ir iespējams izskaidrot "atšķirtības trauksmi", kura pierāda gan spēju pieķerties vienam indivīdam, gan stresu, kurš radies tieši šīs personas prombūtnes dēļ (suņi, kuri cieš no smagas atšķirtības trauksmes lielākoties pārdzīvo tieši konkrētas personas prombūtni, tāpēc reti ir nomierināmi ar citu "kompāniju"). Ja suns reaģētu uz vidi vien, tad krietni ātrāk pielāgotos un pārstātu just trauksmi, īpaši gadījumos, kad saimnieks ir darījis visu, lai savu prombūtni padarītu sunim patīkamu.

Protams, ka suns nedomā par iespējamu citplanētiešu iebrukumu vai nāvējošu infekciju, bet tas gan vairāk saistīts ar informācijas uztveri. Ir pamats domāt, ka it kā bez iemesla satraucies suns vienkārši "paredz" kaut kā bīstama tuvošanos (vairāk par stresu un kā tas ietekmē objektīvu uztveri, lasiet šeit). Tāpat, līdzīgi cilvēkam, suns asociē vidi un notikumus ar iepriekš izjusto trauksmi līdz ar to nākotnē var sekot tās saasināšanās.

Kā attīstās OKT suņiem un kā to novērst?

Stress ir indivīda reakcija uz ārēju vai iekšēju stimulu un ir nepieciešams, lai jebkurš dzīvnieks varētu īstenot savu izdzīvošanu un sugas turpināšanu. Stress ir smadzeņu reakcija, kura rada ķīmisku atbildi ķermenī, kas, vienkārši sakot, pieprasa darbību, jeb atrisinājumu. Pazīstot savu suni, cilvēks pazīst tieši viņa stresa cēloņus un var iemācīt sunim vēlamu reakciju uz to- atrisinājums gatavs. Novēršana gan vienmēr ir vieglāka nekā nostiprināta ieraduma dzēšana. Ja reiz suns ir iegādāts, viņš ir jāspēj nodrošināt ar visu konkrētajam indivīdam nepieciešamo jau laicīgi.

Ja viss būtu tik vienkārši, tad suņu ar uzvedības problēmām nebūtu vispār. Diemžēl, pirmkārt jau cilvēki pārlieku reti izvēlas suņus atbilstoši savam dzīvesveidam un, ja arī izvēlas, tad tomēr atrod aizbildinājumus, lai suni nenodrošinātu ar visu ikdienā nepieciešamo, bet tā vietā atstātu pašplūsmā. Nu un, protams, vēl nepiemērotās apmācību metodes, kuras sakņojas nezināšanā un mītos. Tā nu suns ir spiests piedzīvot daudz un ilgstošu stresu, bet izdzīvošanas instinkta ietekmē, tam atrisinājumu meklē pats. Parasti pirmajās reizēs konkrētā rīcība palīdz novērst uzmanību no stresa avota un tas rada aplamu "atrisinājuma" sajūtu, kura smadzenēm sūta signālus par nepieciešamo neirotransmiteru izdalīšanu, jeb vienkārši sakot, indivīds sajūtas "labi". Ja mēs atceramies to kā suņi mācās un kā izvērtē savu pieredzi, tad "laba" pieredze ir ļoti nozīmīga, lai suns uzvedību atkārtotu.

Interesanti, ka tieši cilvēka uzmanība var palīdzēt attīstīties nevēlamiem ieradumiem (reizēm arī OKT, bet uzmanība šos traucējumus noteikti neizraisa- vien apstiprina kompulsīvo uzvedību) suņiem, kuriem tai ir liela nozīme. Vēl jo projām cilvēki uzskata, ka var sunim likt kaut ko pārstāt darīt, viņus dusmīgi apsaucot vai strostējot. Sunim, kas ir meklējis saimnieka uzmanību, pirmkārt būs prieks par tās saņemšanu, lai arī ar dusmu piedevu. Zinot, ka ar bezjēdzīgu riešanu saņems uzmanību, suns ries atkal un ar prieku gaidīs saimnieka dusmīgo "Klusu!"

Nereti OKT, kas sākumā šķiet kā nevienu netraucējošs ieradums, kļūst par sava veida "atkarību" un suņi šo rīcību sāk uzrādīt arvien jaunās un jaunās situācijās, kurās citu atrisinājumu neredz, bet vēlāk pat pie katras izdevības. Tāpat "ķepu sūkātāji" var kļūt par "ķepu grauzējiem", "mašīnu dzinēji" paskriet zem riteņiem, "mājas demolētāji" iznīcināt visu, kas saimniekam vērtīgs utt. Reizēm pati darbība tik ļoti pārņem suni, ka sāk traucēt pat normālai suņa dzīvei, piemēram, sākas miega un ēšanas traucējumi, līdz suns paaugstinātā stresa ietekmē saslimst.

Ko darīt, ja OKT jau attīstījies?

Pirmkārt vienmēr ir jāizvērtē suņa medicīniskais stāvoklis- jāapmeklē veterinārārsts. Suņa neparasta uzvedība reizēm ir skaidrojama ar medicīniskām saslimšanām (neiroloģiskām, endokrīnajām, gastroenterālajām, ortopēdiskajām uc.). Tāpat svarīgs ir fakts, ja suns jau saņem medikamentu kursu- neparastā uzvedība var būt reakcija uz zālēm.

Stresa menedžments- ja suņa traucējumi nav medicīniski izskaidrojami, tad jāķeras pie viņa ikdienas izpētes. Vai suns saņem visu nepieciešamo, tai skaitā sabalansētu sev piemērotu slodzi? Tas, lai slodze būtu sabalansēta ir ārkārtīgi svarīgi, jo tikai liela fiziskā slodze nogurdinās suni šodien, bet padarīs izturīgāku rīt. Tas nenozīmē, ka veselīgam, aktīvam sunim nevajag izskrieties. Ar to es vēlos vērst nepieciešamību nodrošināt arī emocionālo un intelektuālo slodzi, kas nereti ir nogurdinošākas nekā fiziskā. Ja suns ir nodrošināts, tad uzmanība jāpievērš citiem iespējamajiem stresa avotiem, sākot jau ar abpusēju komunikāciju, jo suņi runā nemitīgi, bet tikai daži prot klausīties. Saprotot savu suni, var izzināt stresa cēloņus, kurus novēršot, atrisināt daudz uzvedības problēmas.

Arī ikdiena nu ir sakārtota? Tad ir "jāķeras vērsim pie ragiem", jeb jānovērš pati nevēlamā uzvedība:

Jāapzinās un jāparedz jebkurš stresu un līdz ar to OKT izraisošs apstāklis, lai spētu attiecīgi reaģēt un nepieļaut nevēlamu rīcību. Šim solim kritiski svarīga ir saimnieka prasme pazīt savu konkrēto suni, nepakļaujoties ne cerībām, ne šķirnes aprakstam, ne kādiem citiem vispārīgiem iedalījumiem "Visi šie suņi parasti.."- tīri objektīvi;
Jāizplāno kāda alternatīva uzvedība tiks mācīta sunim brīžos, kad stress "iet pāri malām" un ir OKT draudi. Viss ir vienkārši, kad saimnieks ir klāt- labākais veids kā sevi kontrolēt, ja stress tomēr piedzīvots, ir koncentrēties uz cilvēku un par to saņemt kārumu (ēdiens nomierina, bet kontakts novērš uzmanību no notiekošā), bet konkrētā gadījuma mērķis ir izvēlēties neatkārtot nevēlamo darbību. Šis solis būs izdarām tik efektīvi, cik precīzi tiks izpildīts iepriekšējais- pazīstot savu suni, cilvēks sapratīs, kas tieši viņam "der";
Kā jebkādas jaunas uzvedības mācīšanā, sākumā sunim tā ir jāiemācās apstākļos, kur traucēkļi ir minimāli vai nav nemaz. OKT gadījumā par galveno traucēkli varam uztvert konkrēto stimulu, kas liek atkārtot nevēlamo uzvedību. Tātad, uzsākot apmācību ir jāprot suni no tā nodalīt (Piemēram: uzsākot apmācību, "astes ķērāji" nedrīkst redzēt savu asti kustamies. Palīdzēs ārstēšanai paredzētā apkakle (vizuāla barjera) vai suņa ievietošana būrī (ierobežota astes kustība).
Lai dzēstu kādu nevēlamu uzvedību, tās atkārtošana ir jānovērš pilnībā, jo tā neizzudīs, ja tiks tomēr reizi pa reizei apbalvota (pašapbalvošanās- sajusties "labi" to darot), rūpīgi jāizplāno laiks, kad cilvēka nav klāt vai viņa uzmanība aizņemta ar kaut ko citu. Ļoti labs veids kā aizņemt suni, kad viņš ir viens ir ar pārtiku piepildītas rotaļlietas.
Turpmāk sunim soli pa solim jāmāca izvēlēties pašam reaģēt vēlami un pamazām jāprezentē nevēlamās uzvedības stimuls līdz suns ir spējīgs uzvesties vēlami visos apstākļos, jeb līdz brīdim, kad nevēlamā uzvedība būs dzēsta. To, kas ir vēlami ir jādefinē izejot no tā, "Ko parasti suņi, cilvēkam pieņemamu, šādā situācijā dara?" (Piemēram: Savu asti suņi lielāko savas dzīves daļu ignorē. Ignorē asti, bet pievēršas kam citam. Tātad, uzsākot apmācību, "Astes ķērājs", pirmkārt, ir "jānodala" no astes. To var izdarīt tikai vizuāli- ar medicīnisko apkakli. Tad suns ļoti pamazām iemācās sākumā neitrālā vidē un tad jau stresa apstākļos, kuri agrāk izsauca astes ķeršanu (vienmēr tikai pamazām, jo "māju būvē no pamatiem- pa vienam ķieģelītim vai tā sabruks") skatīties uz cilvēku par ko vienmēr atskan klikera klišķis, kam seko kārums. Tādejādi sunim tiek "paskaidrots" ko tieši darīt, kad tu izjūti stresu- kas tieši situācijā nesīs pozitīvu risinājumu. Kad suns ir "sapratis noteikumus" un pats bez kavēšanās skatās uz cilvēku, lai saņemtu kārumu, var pievienot pieprasījumu "Skaties!" (Vai jebkuru citu cilvēkam ērtu). Katram pašam ir jājūt brīdis, kad suns pilnīgi brīvi izvēlas pildīt alternatīvo uzvedību- skatīties uz cilvēku, ne sekundi neaizdomājoties par asti. Ja suns tomēr mēģina atkārtot nevēlamo, mācības ir sasteigtas, tās jāpārplāno un jāsāk no jauna. Suns ir gatavs brīvi rīkoties kā iemācījies? Tad viņš nonāk atpakaļ pilnīgi neitrālajā vidē, bet pazūd vizuālā barjera- apkakle. Un mācības sākas no sākuma.)

Vienmēr jāatcerās, ka atbrīvoties no OKT ir ilgstošs process, īpaši, ja traucējumi ir smagi un suns konkrēto rīcību jau atkārto instinktīvi. Ļoti bieži kontrolētos apstākļos viss atrisinās, bet palikšana vienam vai jauna stresa gadījumā, suns atkārto ierasto. Tādā gadījumā, liela nozīme ir cilvēka vērībai un vides pielāgošanai, kā arī suņa nodrošināšanai pret nodarīšanu pāri sev vai citiem. (Piemēram: Labāk "Astes ķērāju" atstāt vienu apkaklē, nekā ļaut nepamanīti attīstīties "vecajiem niķiem" no jauna.)

Kā ar medicīnisku iejaukšanos?

Veterinārārsts var ieteikt lietot medikamentus, lai suni nomierinātu un reizēm, kad stresa cēlonis nav izbēgams (piemēram: suns dzīvo Rīgas centrā, bet ļoti baidās no sabiedriskā transporta), ir variants, lai uzsāktu veiksmīgu apmācību. Bet tāpat pastāv iespēja suni nodot stacionārai apmācībai pie trenera, kurš dzīvo ārpus pilsētas un zāles nebūs nepieciešamas. Un vienmēr jāatcerās, ka zāles nav risinājums, bet tikai īslaicīga palīdzība, lai sekmētu intensīvu apmācību- apzinīgs saimnieks nebūs gatavs "zāļot" savu suni visa mūža garumā.

Ir reizes, tāda OKT gadījumā, kad suņa nevēlamā darbība ir astes ķeršana, un kāds iesaka tās amputāciju. Jā, ja nav astes, nav ko ķert, bet tas neatrisinās faktu, ka suns ir dzīvojis ilgstošos stresa apstākļus, kas izraisījuši šādus traucējumus. Visdrīzāk, pazūdot vienai iespējai "justies labi", suns meklēs citu- apmācība un stresa menedžments tāpat būs nepieciešami.