Suns grib būt galvenais- visu mītu mīts, kas sevī apkopo zināšanu trūkumu un centienus tomēr kaut ko labot

SUNS NEGRIB BŪT GALVENAIS, viņš vienkārši neredz citu uzvedību ar kuras palīdzību viņš varētu sevi  nodrošināt. Kad suns ir atstāts “pašplūsmā”, viņš situācijas risina instinktīvi- pēc savas saprašanas. Suņa darbībām nav mērķis “pakļaut visus sev”, bet gan nodrošināt sevi un savu turpmāko eksistenci. Ja cilvēks spēs sunim pierādīt, ka viņu nekas neapdraud un tieši saimniekam vēlamā uzvedība nesīs sunim nepieciešamo, četrkājainais draugs darīs visu, ko gribēs saimnieks un sunim pašam ir fiziski iespējams. 

ESI LĪDERIS- iegūsti uzticību un suns pats atdos vadību tev; Un šeit nav runa par “ignorē, kad pārnāc mājās” vai “neļauj gulēt savā gultā”. Ja visi ir ar to mierā, tad suns var gulēt kaut vai cilvēkam uz galvas, jo kamēr četrkājainais draugs zinās, ka var saimniekam uzticēties, jo viņš visu zina labāk (zina pozitīvāko risinājumu situācijām, ir tikai labā avots un prot pieprasīt pareizāko uzvedību, lai sasniegtu lielāko labumu), suns pats jautās “Ko darām tālāk?”


Ja problēmas ir, negrupējiet tās- risināt katru atsevišķi

NOSAUCIET PRECĪZI, ko tieši suns nevēlami dara vai nedara. Cilvēkam suņa problēmuzvedība ir jebkura uzvedība, kura sagādā grūtības un ir aizstājama ar citu- vēlamu. Piemēram: “Trako, kad nāk ciemiņi” vietā jāatbild un jautājumiem “Ko suns tieši dara?” (lec uz saimniekiem, lec uz ciemiņiem, rej, bet nenāk klāt utt.) “Kāda ir suņa ķermeņa valoda?” (uzbrūkoša, izvairīga utt.) “Kurā tieši brīdī suns sāk satraukties?”(vadieties pēc ķermeņa valodas pirmajām pazīmēm, nevis tikai “trakošanas” sākšanās) utt. 

KATRU UZVEDĪBU IZLABO ATSEVIŠĶI. Vēlreiz- nav universāla līdzekļa. Protams, dzīves kvalitātes uzlabošana un līdz ar to stresa līmeņa samazināšana, palīdzēs sunim kļūt mierīgākam un ātrāk mācīties, jo daudzu uzvedības problēmu cēlonis ir stress, bet katras problēmas apskatīšana sīkāk, iespējams “liks parādīties gaismā” pavisam negaidītiem problēmu cēloņiem, kuri citur neparādās. Un cīnīties ar sekām (rūkšana, riešana, košana vai pavadas vilkšana) ir “vāveres ritenis”, kamēr netiek apskatīts un izlabots cēlonis. Vēlamajai uzvedībai ir jābūt vēlamai gan sunim, gan saimniekam. Saimnieks grib, lai suns uzvedas “pieklājīgi”, bet tas nedrīkst pārsniegt suņa vajadzības. (Piemēram: Ja saimnieks grib, lai aktīvs suns ietu mierīgi pie pavadas, tad viņam ir jānodrošina atbilstoša slodze- jādod iespēja sunim būt pietiekami bieži aktīvam.) Saimnieks, kurš prasīs no suņa “pieklājību”, neņemot vērā viņa vajadzības, pretī saņems citas problēmas, bet tās jārisina mainot pieeju, nevis apmācot suni.


Ko nedarī- nesodīt!

KO NEDARĪT: NESODĪT! Pat, ja tas noslēps sekas, cēlonis paliks- problēmas būs. Piemēram: Sodot suni, kurš aprej ciemiņus var panākt, ka viņš tā vairs nedara, bet apriešanai ir dziļākas saknes. Apriešana pati par sevi nepastāv, tās cēlonis ir stress. Ir suņi, kas tiešām aiz laimes (pozitīvā stresa) rej- tādā gadījumā suni pozitīvā veidā ir jāiemāca, ka ciemiņus var sagaidīt arī savādāk. Turpretī, ja cēlonis ir bailes (cilvēki parasti izsakās simpātiskāk: neuzticība svešajiem), tad suns, kurš iemācīts neriet, vienu dienu var “negaidīti” iekost, jo ir iemācījies neizrādīt bailes, kuras nekur nav pazudušas. Tā vietā, bailīgam sunim, viņa paša iespēju robežās ir jāpierāda, ka mēs sliktu nevēlam, baidīties nav no kā, un zini- tavas drošības robežas netiks pārkāptas (arī draudzība netiks uzspiesta).

Izveidots ar Mozello - labo mājas llapu ģeneratoru.

 .