Suns velk pavadu

Šī ir izplatītākā problēmuzvedība ar kuru cilvēki meklē palīdzību pie profesionāļiem. Iespējams tieši pilsētvides dzīvesveida, kur sunim lielākā daļa savas ārpustelpu dzīves ir jāpavada pie pavadas, dēļ. Vai tieši pretēji- suns savu laiku pavada lielākoties skraidot brīvā vaļā pa lielu teritoriju, tāpēc daudz kas, retajās āra pastaigās redzētais, ir pārāk nepierasts, lai reaģētu mierīgi, bet savas ikdienā tik ļoti neatkarīgās dzīves dēļ, suns nav radis savu uzvedību saskaņot ar saimnieku un tā vietā reaģē pats. Protams, tieši diskomforts, kuru izjūt cilvēks, ir iemesls risinājumu meklēšanai, jo cerības uz mierīgu pastaigu izjauc fiziska cīņa par tās virzienu un ātrumu. Tieši tāpēc pararasti ar šo problēmu īpaši aktīvi cīnās lielo un spēcīgo suņu īpašnieki, jo maza suņa centienus rauties ir viegli atstāt nepamanītus.

Viens no pavadas vilkšanas iemesliem ir suņa dabīgā vēlme kustēties ātrāk nekā cilvēkam. Īpaši tas ir raksturīgi tādiem kamanu suņiem kā haskijiem, kuri ir īpaši audzēti, lai vilktu un skrietu, nevis soļotu blakus soli solī (jāpiemin gan, ka vispār ļoti reti ir sastopamas suņu šķirnes, kuras ir radītas kā kompanjoni). Tas nenozīmē, ka haskijs nav spējīgs iemācīties iet neraujoties, bet cilvēkam ir jārēķinās gan ar to, ka darbs, lai panāktu mierīgas pastaigas būs krietni lielāks, gan ar to, ka, lai varētu cerēt uz pozitīvu iznākumu, sunim ir jānodrošina īpaši liela slodze, jo pretējā gadījumā nāksies piedzīvot vilšanos- ar ikdienā nepieciešamo nenodrošināts suns nereaģēs mierīgi.

Pašas problēmas pamatā ir suņa vēlme aizkļūt no šejienes citur. Tik vienkārši. "Viss ģeniālais ir vienkāršs", bet tā mainīšana prasa ieguldījumu. Pie tam suņiem nav ne jausmas, ko nozīmē "pieklājīga iešana pie pavadas". Tas nav iedzimts instinkts un suns to nevar saprast nekā savādāk kā iemācoties. Kā mēs zinām, uzvedība, kura ir nesusi vēlamu iznākumu, tiks atkārtota. Bet tā, kurai jēga neapstiprināsies, izzudīs. Tad nu "vērsim pie ragiem": lai izdodas atrast prieku palikt pavadas garumā un izkliedēt jebkādu jēgu rauties uz priekšu!


Kā iemācīt suni neraut pavadu?

Tādad jāsāk ir ar ikdienas sakārtošanu- stresa menedžmentu un sabalansētu slodzi. Mierīgāks suns būs ne tikai lēnāks, bet arī atvērtāks mācībām.

Nākamais solis ir novērst jebkādu diskomfortu, kas var izsaukt suņa vēlmi "tikt prom", jeb vēl lielāku stimulu raut pavadu. 

  • izvēlēties piemērotu aprīkojumu (krūšu siksna, apmēram 2 metrus gara auduma vai ādas pavada). Ir suņi, kuri lieliski jūtas kaklasiksnā, bet tomēr ir suņi, kuri kaklasiksnas valkāšanā saskata diskomfortu un iemeslu stresam, tātad pavadas vilkšanai. Īpaši tajos gadījumos, kad suns pavadu jau pieradis vilkt, jo tad kaklasiksna ir sevi pierādījusi kā aprīkojums, kas žmiedz ciet kaklu;
  • neizmantot nekādu sodīšanas tehniku, jo tas neiemācīs ko darīt (pastaigāties pavadas garumā), bet gan pievienos papildus stresu, kas sunim, kurš uz brīdi var būt pat it kā nomierinājies, drīz vien iemeslu raut tikai palielinās. Tāpat daudz sodīšanas veidi, kuri paradzēti pavadas vilkšanas novēršanai, patiesībā var izraisīt pretējo (Piemēram, tik ļoti bieži ieteiktais: Paraut suni atpakaļ, patiesībā liek sunim saņemt sodu par brīvu pavadu, jo suns nepatīkamo rāvienu saņem brīdi pēc tam, kad pavada bijusi tieši brīva, nevis nostiepta. Kā? Cilvēks, sagatavojoties rāvienam pavadu atbrīvo, jo tā vieglāk paraut, bet suns saņem informāciju "Brīvai pavadai seko sods".);
  • neizvēlēties nekādu pretvilkšanas aprīkojumu, jo tāda "suņiem draudzīga" vienkārši nav. Jebkura veida aprīkojums, kurš paredzēts palīdzēšanai pret pavadas vilkšanu bez apmācības, ir patiesībā paredzēts vilkšanas sodīšanai. Un kāpēc neizmantot sodu, skatiet vienu punktu augstāk. Un ko ar šādu aprīkojumu iemācās suns? Būs tādi indivīdi, kuri kļūs pietiekami izturīgi, lai ignorētu nepatīkamo un tāpat rautu, bet pats galvenais, pārējie neiemācās neko, jo tikko kā aprīkojums tiks noņemts, viņi rausies prom ar iepriekšējo entuziasmu vai pat lielāku, jo sapratīs, ka nepatīkamie apstākļi pazuduši.


Pēdējais solis ir iemācīt sunim gribēt pastaigāties pavadas garumā. (Tieši pavadas garumā, nevis "blakus pie kreisās kājas", kas patiesībā ir aizgūts no suņiem, kuri tika sagatavoti militārām vajadzībām un mūsdienās ir sporta disciplīnas, nevis ikdienas pastaigu sastāvdaļa.) Ieņemt un nemainīt pozīciju "blakus" reālajā dzīvē var noderēt vien tiem suņiem, kuri var reaģēt nevēlami kādos īpašu, neizbēgamu traucēkļu klātbūtnē (ejot garām svešam sunim, cilvēkiem uc.)- viņiem ir svarīgi iemācīties reaģēt vēlami, kad instinktīvi rodas vēlme bēgt vai uzbrukt. Bet šāda iešana "blakus" nav savienojama ar ilgstošu pastaigu un ikdienas "pavadas rāvējiem" nepalīdzēs atbrīvoties no nevēlamās uzvedības.

   🐺ir jārēķinās ar laiku, atdevi, plānošanu un objektīvu sasniegtā vērtēšanu- jo dzelžaināka būs jūsu apņemšanās sunim vairs nekad neļaut raut, jo īsāks tas būs. Sāciet apmācību atvaļinājumā vai atdodiet suni uz apmācības laiku pozitīvas apmācības trenerim, kurš iemācīs jūsu sunim vēlamo uzvedību, bet pēc tam jums- kā prast sunim iemācīto saglabāt arī turpmāk;

  • ļoti biežas un ļoti īsas nodarbības.
               -galvenais ir spēt nodrošināt tālāk aprakstītās prasības. Jo efektīvāk jūs spēsiet sunim saprotamā veidā paskaidrot, ka turpmāk pastaigas pie pavadas notiks tikai bez tās vilkšanas, jo ātrāk attīstīsies veiksmīga apmācība.
              -tā kā konkrētās uzvedības apmācībai ļoti svarīgs ir miers, bet ne tik svarīga motivācija un koncentrēšanās, nodarbības tiešām var būt gana biežas (kaut ik pa 15 minūtēm). Bet pārtraukt nodarbību ir ļoti svarīgi brīdī, kad suns ir sasniedzis maksimumu ar to sagatavošanu, kas viņam pašlaik ir, jeb nepaprasīt par daudz un neiet apmācībā pārāk lieliem soļiem uz priekšu. Svarīgi ir neļaut sunim atkal satraukties un tā rezultātā atkārtot nevēlamo vilkšanu;


   🐺uzsākot un nobeidzot apmācības katru nodarbību, sunim ir jābūt mierīgam;

  • nodarbība ir katra pastaiga pie pavadas. Iepriekšējo uzvedību ir jāspēj novērst pamatā, jo pretējā gadījumā, tā neizzudīs nekad;
  • pastaiga pie pavadas sākas ar brīdi, kad suns sāk paredzēt tās tuvošanos (tas ir ļoti individuāli- iespējams, jau redzot vecās pastaigu kedas saimnieka rokās) Ja suns "metās prieka dejā", kad ierauga cilvēka ģērbšanos vien, tad šī ir uzvedība no kuras apmācības ceļā jāatbrīvojas pirmkārt. Ja jūs ignorēsiet suņa satraukumu jau pirms pastaigas, ārā viss būs vēl tikai emocionālāk- pavadas raušanu novērst nebūs iespējams.
                  -vislabākais veids kā novērst, ka suns paredz emocionālās pastaigas tuvošanos jau stundu pirms, ir absolūti izjaukt rutīnu. Izmainīt laiku, visu, ko darāt pirms, visu ko velkat mugurā, ko ņemat līdz, sunim iegādāties jaunu aprīkojumu utt.

                  -jauno aprīkojumu, ko turpmāk izmantosiet mierīgajās pastaigās, iemācīt sunim valkāt neemocionālos, relaksējošos brīžos, kuri nekādi nav saistīti ar pastaigām. Kaut vai krūšu siksnu uzvelkat kā pazīmi, ka suns saņems savu mīļo ar kārumiem piepildīto graužammantu, kam sekos mierpilna pusstunda;

                  -ja visu izdarīsiet precīzi, brīdis, kad suns sāk satraukties būs visdrīzāk ārdurvju atvēršana (vai jebkādas citas jūsu dzīves individuālās pazīmes, kas liecina par pastaigas tuvošanos, kuras nav iespējams novērst) ko darīt? Apbalvot mieru! Krūšu siksna, kuras valkāšanai suns ir jāsagatavo iepriekš- nesaistot ar pastaigu, tiek uzlikta, pavada pieāķēta un turpmāku notikumu tuvināšanu pastaigai pārtrauciet nekavējoties, ja suns sācis kaut mazliet satraukties. Apstājieties punktā "Ir pazīmes par satraukumu!" un, pašam esot pilnīgi mierīgam, ignorējot suni gaidiet, kad suns zaudē koncentrēšanos un atgūst mieru, šajā brīdi izmantojiet klikeri un pasniedziet sunim mazu kārumiņu (tieši kārums būs ideāls apbalvojums, jo ir visvieglāk kontrolējamais resurss un tam ir nomierinošs efekts). Atkārtojiet miera gaidīšanu līdz suns vairs satraukuma stāvoklī neatgriežas. Palaidiet suni "brīvi" (varat nenoņemt aprīkojumu, ja jūsu sunim tas ir iespējams)- nodarbība uz īsu laiku ir beigusies (kaut piecas minūtes laika, kurā suns kļūst vēl mierīgāks). Uzsākot nākamo nodarbību, ja viss būs izdarīts precīzi, suns būs spējīgs palikt mierīgs ilgāk.

  • pat sunim, kurš ikdienā nu ir pietiekami nodrošināts, tāpat pēc mierpilnas atpūtas ir uzkrājušās enerģijas rezerves, bet iespējas suņa nogurdināšanai ir dažādas:
                   -dzīvoklī dzīvojošajiem, pirms "jauno noteikumu" ieviešanas varat izvest suni nogurdinošā pastaigā "pa vecam", jo īpaši, ja pastaiga ir vienīgā iespēja tualetes apmeklējumam, bet tā gan ir vienreizēja iespēja, jo ja vien vēlaties redzēt apmācības rezultātus, "vecie niķi" ir jāaizmirst. Tas nozīmē, ka pirmā nodarbība jāplāno jau pēc pavisam īsa brīža (kaut 15 minūtēm), lai sunim nebūtu liegta iespēja nokārtot dabiskās vajadzības;
                   -nesaistot to ar pastaigu aprīkojuma lietošanu, izlaist izskrieties pagalmā vai ar mašīnu jāaizved tur, kur skrējiens ir iespējams;
                   -nogurdināt suni var kāda intelektuālas slodzes  nodarbe, kas ir ļoti vēlams veids visiem suņiem, jo visbiežāk nes īstu, mierpilnu nogurumu, pretēji fiziskām aktivitātēm, kas ir nepieciešamas, bet reizēm enereģiju pēc atpūšanās tikai palielina;
  • lai būtu iespējams pastaigu veikt veiksmīgi, ir jāzina savs suns un tieši viņam raksturīgie stresa avoti (kaimiņmājas rejošais suns, tramvajs, sveši cilvēki utt.), kas var likt sunim kļūt pārlieku aktīvam un reaģēt emocionāli. Stresa avoti var būt arī pozitīvi- upīte uz kuru suns raujas peldēties, mīļā kaimiņiene utt. Mācību sākumā pastaiga ir jāizplāno maršrutā, kur šādi avoti ir samazināti līdz minimumam un nepieciešamības gadījumā maršruts nekavējoties jāmaina. Ja sunim ir kādi individuālie stresa avoti, no kuriem izbēgt reizēm nav iespējams, būs nepieciešama apmācība kā reaģēt iemācīti brīžos, kad jāšķērso, piemēram cits rejošs suns, jo ja jūsu suns nav spējīgs palikt mierīgs kādos apstākļos, iemācīt viņu reaģēt vēlami un neraut pavadu patstāvīgi ir ļoti sarežģīti, tāpēc atstājams apmācību beigu posmam, vieglāk ir aizstāt instinktīvo reakciju (bēgšanu, uzbrukšanu utt.) ar  alternatīvu- ejot garām šķērslim, turēties blakus un skatīties acīs saimniekam, piemēram. Bet, ja stresa avots ir pozitīvs, tad varat arī, piemēram, ja tas ir iespējams,palaist suni no pavadas, lai izpeldas vai sasveicinās, bet galvenais- lai neatkārto nevēlamo pavadas vilkšanu!
  • nebeidziet pastaigu ar satraucošu notikumu. Pat ne ar mantiņas spēli vai jautru komunikāciju ar kaimiņu suni. Jūs esat ieinteresēti, lai suns ar pastaigu asociētu tik daudz miera, cik iespējams, jo tas noderēs nākamajām nodarbībām. Ja vēlaties ar suni spēlēties vai palaist draugu izskrieties ar citu suni, tad pēc šīs jautrības vēl pastaigājiet, lai suns nomierinās un tikai mierīgu viņu vediet mājās- pēdējās atmiņas būs paliekošākās;
  🐺Suns ir mierīgs, krūšu siksna uzvilkta un pavada pieāķēta, saimnieks apģērbies. Varam sākt pastaigu. Ko darīt ar pašu vilkšanu?
  • pozitīva apmācība ir ļoti veiksmīga šīs problēmuzvedības gadījumā, jo pašā pamatā nozīmē suni piesaistīt kādai vēlamai uzvedībai, izmantojot suņa paša gribu. Vienkārši sakot, iemācīt gribēt atrasties kopā ar saimnieku un pie mazākās pavadas nostiepšanās ar prieku mainīt virzienu.
  • ar prieku mainīt virzienu, kad pavada nostiepjas
                   -kā visas jaunās uzvedības, arī staigāšana pavadas garumā sākotnēji ir jāapgūst vidē bez traucēkļiem- tur kur lielākais prieks ir sekot saimniekam un par to saņemt kārumus. Lielākajai daļai suņu nesagādā nekādas grūtības sekot pa māju saimniekam, ja viņš zina, ka par sekošanu var kaut ko saņemt. Tad nu vienīgais, kas ir nepieciešams, lai sagatavotos galvenajam uzdevumam, ir vilkt krūšu siksnu un pieāķēt pavadu.
                   -jāiemāca sunim atsaukties īsai skaņai, ko cilvēks ir spējīgs bez problēmām atskaņot, piemēram, mēles klakšķim. Atsaukšanās nozīmē paskatīties cilvēkam acīs. Ja suns būs jūsu virtuvē un zinās par kārumiem jūsu kabatā (pacienājiet ar pāris sākumā, ja nepieciešams), tad diez vai sagādās lielas problēmas atsaukties dīvainai skaņai no jūsu mutes, bet mute ir tepat blakus acīm- uzdevums izpildīts. Esiet sunim blakus, bet ignorējiet viņu līdz viņš novēršas un noklakšķiniet. Tikko kā suns paskatās, izmantojiet klikeri un pasniedzat kārumu. Visdrīzāk šis uzdevums būs pārāk viegls, tāpēc ātri varēsiet pievienot traucēkļus (ļoti pamazām, jo ir pierādīts, ka jo intensīvāk suns izmanto vienu maņu, jo reaģē uz citām- lai tas būtu iespējams, tas ir jāiemācās pieredzes rezultātā), bet uzdevums ir šo skaņu iemācīt tik automātiski, lai suns būtu gatavs tai atsaukties jebkuros apstākļos. Tas noteikti arī nozīmē šo uzdevumu atkārtot neskaitāmas reizes un ļoti dažādos apstākļos;

                 -kad suns skaņai atsaucas bez problēmām, pārējie traucēkļi jāatmet, jāvelk krūšu siksna un jāpievieno pavada. Kā vienmēr, pirmā nodarbība notiek apstākļos bez traucēkļiem.

                 -tagad galvenais uzdevums ir spēt savienot pavadas nostiepšanos ar skaņu, kurai seko atsaukšanās (skatiens acīs), bet lai to izpildītu, sunim ir tīri viziski jāmaina iešanas virziens no "pavadas garumā prom" uz "skatos acīs un nāku pēc kāruma atpakaļ". Cilvēkam pašam ir sev jānoformulē, kāda pavadas nostiepšanās jau sunim ir jūtama (piemēram, krūšu siksnas riņķītis piepaceļas un nostiepjas no parasti brīvā stāvokļa). Un katru reizi uz to jāreaģē ar skaņu+atsaukšanos+klikeri/kārumu+ virziena maiņu.

                - kad viss izdodas lieliski un arī miers ir ieviests pastaigu uzsākot, lēnām pastaiga var pārcelties uz kāpņu telpu, pagalmu, tuvējo apkārtni utt. Bet pats galvenais, lai nekur nepazūd miers un spēja atsaukties;

                -ja suns pats sāk meklēt kontaktu ar jums (skatās acīs) arī pastaigas laikā, atceraties, ka apbalvota uzvedība atkārtojas un iedodiet sunim par to kārumu. Suns ir izvēlējies caur visiem kārdinājumiem ārā būt ar jums- tas ir apsveicami. Ja cilvēks ir sava suņa līderis, tad būšana kopā jau vien ir apbalvojums sunim. Jāpiebilst vien, ka lai saprastu, ko nozīmē būt līderim, ir jāizlasa sadaļa "būt līderim", jo daudzo mītu iespaidā cilvēkiem ir radies maldīgs priekšstats, ko ir kliedējuši mūsdienu pētījumi.

  • arī jau nevilkt apmācītam sunim pastaigās var gadīties atkal sākt vilkt. Uz to ir jāreaģē nekavējoties
               -pirmkārt jau "Kāpēc?". Suņi nemaina savu uzvedību tāpat vien- izprotot cēloni ir krietni vieglāk tikt galā ar sekām;
               -ir suņi, kuri lieliski reaģē uz faktu, ka pastaiga vienkārši tiek pārtraukta, ja notiek kaut mazākā pavadas vilkšana. Cilvēka uzdevums ir mierīgi apstāties, ignorēt suni un gaidīt līdz viņš nomierināsies (aste atgūs atslābumu un miera stāvokli- tā ir viegli saskatāma pazīme). Ne soli uz priekšu, ja nav miera. Kad suns ir mierīgs, pastaiga atkal turpinās, galvenais, lai suns saprot- velkot es nedabūju kāroto, jeb netieku uz priekšu. Uz priekšu par tikt tikai ar brīvu pavadu. Jāpiemin gan, ka šis ir "negatīvais sods" un kā jebkurš sods, var palikt nesaprasts- suns var atkal enerģiski sākt vilkt līdz ko sākas kustība;

              -tāpat ļoti labi noder, atsvaidzināt zināšanas, ar pašu pirmo uzdevumu- pastaigu ar virziena maiņām, kurā tiek izmantoti kārumi par atsaukšanos;

              - bet pats galvenais, lai vilkšana vairs nav opcija kā iegūt kāroto- kaut vai atgriezieties uz apmācības sākumu.


Cik ilgi?

Jāpiebilst, ka katrs suns ir ļoti individuāls. Iespējams, būs tādi, kuri pat krūšu siksnas valkāšanu apgūs vien pēc nedēļas. Tajā pat laikā, būs arī ļoti atsaucīgi suņi, kuri visus posmus apgūs teju vienas dienas laikā. Ļoti liela nozīme ir cilvēka spējai izprast suni un viņam pielāgoties.

Visās apmācībās notiek kļūdas un jāpiedzīvo vilšanās, jo cilvēki ir cilvēki- mēs jau viens otru un pat sevi līdz galam nesaprotam, kur nu citas sugas. Pats galvenais ir nenodoties vilšanās sajūtai un nenolemt, ka "manam sunim tas nav pa spēkam"! Iedzeriet piparmētru tēju un piesēdieties pie mācību pārplānošanas, bet ja nepieciešams, meklējiet pozitīvas apmācības speciālista palīdzību!


Noderīga lasāmviela par šo tēmu ir Turid Rugaas grāmata "My dog pulls. What do I do?", kuru varat atrast izmantotās literatūras grāmatu sarakstā.


Izveidots ar Mozello - labo mājas llapu ģeneratoru.

 .