Biežākie maldīgie iemesli brāļu un māsu vai vienaudžu kopīgai adopcijai:

Kopā audzināt ir vieglāk, jo sunīši būs vairāk nodarbināti viens ar otru, nekā blēņām. Tā nav. Suņi salīdzinoši ļoti īsu laiku nodarbojās viens ar otru, bet divi suņi ir dubulta apmācība. Ja viens sāks darīt blēņas, otrs, visdrīzāk, viņam sekos un nu būs "blēņas" dubultā. Pārsvarā cilvēks, kura pienākums ir apmācīt, socializēt un nodrošināt ar atbilstošu sabalansētu slodzi, ar diviem suņiem to izdara krietni paviršāk, nekā tad, ja uzmanība jāpievērš vienam jaunam mīlulim. Tiek apzināti vai neapzināti ignorētas katra suņa individuālās vajadzības un daudz kas atstāts pašplūsmā- "lai suņi paši tiek galā". Līdz ar to nepamanītas var attīstīties dažādas uzvedības problēmas.

Man pietrūkst laika nodarboties ar suni, tāpēc viņam vajag draugu. Ja cilvēkam pietrūkst laika vienam sunim, tad diviem laika ne tik nepietiks. Lai cik labi suņi saprastos, atkārtošu vēlreiz, "divi suņi ir dubults darbs", ja vien cilvēks tiešām ir ieinteresēts, bet ja nav, tad kāpēc vispār iegādāties suni? Vienīgais ticamais variants ir "apsardzei", bet zinot mūsdienu tehnoloģijas, ir daudz efektīvāki un mazāk izdevumus un laiku prasoši varianti- painteresējaties labāk! Ja suns tomēr ir ļoti svarīgs, neizsapņots sapnis, tad daudz prātīgāk ir nodrošināt viņam citas piemērotas, mazāk problemātiskas izklaides vienatnes brīžiem, kā piemēram, ar ēdienu piepildāmas rotaļlietas.

Suņi kļūs par tuviem draugiem, jo ir radinieki vai vienaudži. Suņi brīvos apstākļos instinktīvi veido nepastāvīgas grupas, kas nenozīmē tik ciešas attiecības kā, piemēram, dabīgi izveidota vilku bara starpā. Pie tam, tie kuriem sadzīvošana sagādā problēmas, bieži viens otru "disciplinē" ar cilvēkam ne tiem pieņemamākajiem veidiem, tāpēc par "labiem draugiem" slēgtā vidē (vienā dzīvesvietā bez iespējas doties prom) var kļūt vienīgi suņi, kuri tiek atbilstoši kontrolēti un apmācīti no cilvēka puses vai tie, kuri paši ir ar saderīgām rakstura īpašībām.

Suņiem, kuri dzīvo kopā, nav nepieciešama socializācija ar citiem savas sugas locekļiem. Tā nebūt nav taisnība, jo kucēna vecumā ir svarīgi apgūt uzvedību arī svešu, dažādu vecumu, izmēru un uzvedību suņu klātbūtnē. Pozitīva pieredze noteiks suņa emocionālo attieksmi pieaugot un pēc iespējas (atkarībā no iedzimtības) izslēgs nevēlamu baiļu, kā rezultātā arī agresijas, attīstību pret citiem, īpaši svešiem, suņiem. Komunicējot tikai ar vienu vai pāris pazīstamiem suņiem, nav iespējams iemācīt adekvātu izturēšanos, kurai ir nepieciešama bagātīga pieredze.

Man ģimenē ir divi bērni, kuriem katram vēlos uzdāvināt savu suni. Labā ziņa protams ir tā, ka tie nav trīs vai pieci bērni ar "katram savu suni", bet arī divi ir daudz un tie ir bērni. Lai suns ar bērnu spētu būt draugi, vecākiem ir jāiegulda darbs apmācot abus- un šajā gadījumā jau visus četrus. Tāpat pērkot suni bērnam, pieaugušajam ir jārēķinās, ka viņš pērk suni sev. Bērns nav spējīgs uzņemties atbildību vai regulāri adekvāti parūpēties par suni un dzīvnieks nekādā ziņā nedrīkst no tā ciest.

Es adoptēšu divus kucēnus, jo kuces saimnieki sola eitanizēt atlikušo- neesot ņemt gribētāju. Pirmkārt, lai cik sāpīgi tas nebūtu, NEizvēlaties ņemt suņus no cilvēkiem ar šādu attieksmi, jo kuces sapārošanās bija viņu atbildība. Ja visi kucēni viegli atradīs mājas, viņi nejutīs problēmu nekontrolēt kuces vairošanos arī turpmāk- kucēni būs vēl, jūs taču neadoptēsiet visus? Drīzāk palīdziet kucei ar sterilizēšanas nodrošināšanu vai ziņošanu atbildīgajām instancēm.

Es adoptēšu divus kucēnus, jo manā gadījumā to iesaka audzētājs. Ja vien jūs pats neesat profesionālis un jūsu izvēlei ir nopietnos lēmumos balstīts pamats, tad iegādāties divus suņus iesaka audzētājs, tā ir pirmā pazīme, ka tas nav cilvēks no kura jūs vēlaties iegādāties suni- dodieties prom bez. Atbildīgs audzētājs, kura intereses sniedzas krietni pāri kucēnu veiksmīgai pārdošanai par "labu summiņu", neieteiks iegādāties vairāk par vienu suni reizē. Un arī tam vienīgajam jaunos saimniekus meklēs ar nopietnu attieksmi, kas ļoti palīdzēs jaunajam īpašniekam atrast Savu suni, nevis neapdomīgā brīdī sekot emocijām, kas var sagādāt nopietnas problēmas turpmāko padsmit gadu laikā.


Lielākā problēma- savstarpēja agresija

Tāpat kā brāļi un māsas no viena metiena savā starpā bieži vien spēlējas rupjāk, arī kautiņi, viņiem izaugot, pārsvarā, ir ar nopietnākiem ievainojumiem nekā citiem kopā dzīvojošiem suņiem. Tas nav likums un nav oficiālu pētījumu, kas to pierāda, bet ir neskaitāmi treneri un uzvedības speciālisti, kas apgalvo, ka ja agresija rodas "viena metiena sindroma" ietvaros, tā ir tik nopietna, ka saimniekiem ļoti bieži tiek ieteikts vienam no suņiem meklēt citu dzīvesvietu.


Tik labi vienam ar otru, ka citus vairs nevajag!

Pie tam, ja suņi tomēr sadzīvo labi, pastāv iespēja, ka viņu savstarpējā pieķeršanās kļūst pārāk stipra un rodas problēmas, ja nepieciešams suņus atdalīt. Problēmas var būt pat tik lielas, ka ir pielīdzināmas atšķirtības trauksmei.

Tā kā suņi kļūst savstarpēji "pašpietiekami", cilvēkam rodas problēmas ar saiknes veidošanu un līdz ar to ar viņu kontroli vispār. Suņi sekos vairāk viens otram, nekā cilvēka norādēm, kas ikdienā sagādās ne vienu vien nepatīkamu mirkli.

Turklāt, jārēķinās, ka suņiem, kuriem ir spēcīga zxsAWQ2savstarpēja ietekme, raksturīgāk ir vienam otru uztraukt, nekā nomierināt. Ja viena no suņiem problēmuzvedība ir agresija, bailes no salūta vai jebkura cita emocionāli nevēlama reakcija, tad otrs šo netikumu var pārņemt. Kā jau iepriekš minēju, tas nozīmēs dubultu darbu, lai no tā atbrīvotos, jeb nu jau divu suņu apmācības veikšanu viena vietā.


Ko darīt, ja šādi suņi jau dzīvo kopā?

Protams, ka viss augstāk minētais ir menedžējams un novēršams, ja vien cilvēks savus mīluļus vēro un apzināti kontrolē. Pat ja problēmas nav sākušās, noderīgi būtu ievērot dažas preventīvas darbības:

  • katru dienu nodrošināt suņus ar kvalitatīvu laiku vienam bez otra- pastaigas, spēles un apmācība, īpaši klikerapmācība, kuru vienam cilvēkam ir sarežģīti organizēt diviem suņiem vienlaicīgi (veidojot kontrolei absolūti nepieciešamo saikni ar katru suni atsevišķi, novēršot atšķirtības trauksmi, pievēršot uzmanību katra suņa individuālajām vajadzībām un īpašībām);
  • neturēt suņus kopā šaurā vietā bez iespējas doties prom (piemēram, būris), kā arī apzināti atdalīt viņus uz atpūtas brīžiem, lai attīstītu pieradumu mierīgi pavadīt laiku atsevišķi;
  • novērst jebkuru iespēju suņiem cīnīties par vērtīga resursa iegūšanu, lai novērstu resursu sargāšanas attīstīšanos, piemēram: barot no atsevišķām bļodām, neļaujot iespēju vienam atņemt otra pārtiku;
  • iepazīstot abus suņus, pat ja tie ir no viena metiena, ņemt vērā, ka viņi var būt pilnīgi dažādas personības ar pilnīgi dažādām vajadzībām. Vienmēr būt ar "atvērtu prātu", lai nodrošinātu katru ar tam vajadzīgo;
  • veidot saikni ar katru suni atsevišķi un attīstīt spēju koncentrēties uz cilvēku arī tad, kad suņi ir kopā (jo vairāk individuālas pozitīvas pieredzes ar cilvēku, jo veiksmīgāk tā veidosies);
  • ļoti nopietni pievērsties socializācijai vecumā no 8- 16 nedēļām. Viņiem katram individuāli ir jāmācās vēlama uzvedība dažādu cilvēku, suņu un citu dzīvnieku klātbūtnē, kā arī jāapmeklē svešas vietas pa vienam;
  • jebkuru preventīvu pasākumu, īpaši mācot suņiem atrasties atsevišķi, vērot kritiski, lai pamanītu satraukumu priekšvēstnešus, jo sasteigta atšķirtība, kura izraisa stresu, var tikai veicināt vai radīt "atšķirtības trauksmi", kas jau ir nopietna problēma un atrisināšanai prasīs nopietnākus līdzekļus un lielāku ieguldījumu.
Izveidots ar Mozello - labo mājas llapu ģeneratoru.

 .