Suns izvēlas, jeb grib klausīt pats

operantā kondicionēšana

  

Operantā kondicionēšana, pamatojoties uz pozitīvo nostiprinājumu- efektīvākais mācīšanās veids

(angļu val. "operant conditioning") ir mācīšanas  veids, kurā sunim jauna uzvedība tiek mācīta, veidojot apstākļus tā, ka tie veicina tam izdarīt izvēli veikt kādu darbību, kura tiek apstiprināta ar nostiprinātāju, tāpēc suns izdara izvēli darbību atkārtot. Jo biežāk uzvedība ir veiksmīga un suns ir sapratis, ka pozitīvās sekas ir saistāmas tieši ar šo uzvedību (tam noder skaidra komunikācija, izmantojot klikeri), jo biežāk viņš to izmantos gan šajās, gan citās līdzīgās situācijās (Piemērs: Vispārīgākā no prasmēm ir neskaidros vai satraukuma brīžos meklēt kontaktu ar saimnieku, lai iegūtu tālākas norādes. Krietni vieglāk ir palīdzēt sunim pārvarēt nenovēršamos traucēkļus, ja viņš atbildi radis meklēt kontaktā ar savu cilvēku.

Suns savu izvēli "darīt" izdara pateicoties vai nu instinktiem (darot pirmo reizi) vai pozitīvā nostiprinājuma gadījumā (jau reiz to vai ko līdzīgu ir darījis un ši darbība ir sunim saprotamā un vēlamā veidā izdevusies).

Operantā kondicionēšana, kura notiek tikai ar Pozitīvā Nostiprinājuma palīdzību ir apmācība, kura koncentrējas uz gribas izmainīšanu- suns pats izvēlas klausīt. Tas ir ļoti svarīgi, jo suns, kurš ir apmācīts tieši gribēt pats, to darīs arī apstākļos, kur cilvēkam ietekme ir kādu iemeslu dēļ mazinājusies- lielā attālumā, cilvēks nav spējīgs suni fiziski ietekmēt, cilvēks nevēlas suni fiziski ietekmēt vai nav citi iebiedēšanai piemēroti apstākļi. Suns pats, domājot, pamazām ir nonācis pie tā, ka konkrētā darbība ir vispareizākā.


Kāpēc ir liela nozīme suņa ikdienas izvēlēm?

Suns, kurš ikdienā var brīvi izdarīt dažādas svarīgākas vai mazsvarīgākas izvēles būs pašpārliecinātāks un līdz ar to mierīgāks- spējīgāks spriest un izmantot iemācīto, nevis instinktos balstīto uzvedību.

Tam nav nekāda sakara ar nevēlamu uzvedību. Ja cilvēks suņa izvēli atbalsta pareizi, tā nenostiprinās nevēlamu uzvedību. (Piemēram, suns, kurš šobrīd nevēlas komunicēt, to parāda ar ķermeņa valodu, ja saimnieks suņa izvēli respektē, liekot viņu mierā, suns arī nākamreiz komunicēs šādi- vēlama abpusējā komunikācija). Jā, protams, tas nozīmē suni apmācīt uzvesties vēlami, bet atbalstot vēlamu uzvedību, suns tiek apmācīts pašā pamatā- gribēt uzvesties vēlami.


Idejas tam, ko sunim ļaut izvēlēties pašam:

Visu suņa apmācību veidot un organizēt tā, lai suņa vēlamā uzvedība tiktu nostiprināta, apbalvojot viņa izvēles. Piemērs redzams uzklikšķinot šeit.

Veidojot arī ikdienas treniņus intelektuālās slodzes nodrošināšanai tā, lai arī it kā nenozīmīgas suņa izvēles vai vienkārši uzdevumi "jautrībai" balstītos viņa paša domāšanā, problēmu risināšanā un slēdzienu izdarīšanā. 

Atpūsties vai uzsākt komunikāciju. Un tas nenozīmē aicināt un tad vērot suns atsaucas vai nē. Tā tiks nostiprināta nevēlama diskriminētā atbilde, jeb atsaukšanās tikai tad, kad nekas interesantāks apkārt nenotiek. Suņa vēlme atpūsties ir jāorganizē atbilstoši katra suņa vajadzībām un cilvēka dienas plāniem. Bet tad, kad suns ar ķermeņa valodu pauž vēlmi atpūsties, tad atlikt nepieciešamību viņu traucēt uz vēlāku laiku. (Piemēram: vērojot ķermeņa valodu, saprast un respektēt suņa vēlmi šobrīd atpūsties, nevis tikt glaudītam.) Tam labi noderēs "vieta mieram", uz kuru dodoties suns netiek traucēts.

Doties vai nedoties pagalmā (Lai nenostiprinātu neklausīšanu aicinājumam, ir jāvēro suņa ķermeņa valoda un pēc tās jāsaprot, kad viņš vēlas doties pagalmā, nevis jāaicina un jāatbalsta neatsaukšanās aicinājumam). Un citas.




Stimuls nosaka uzvedību

Stimuls, kurš nosaka uzvedību ir tas, kurš vai nu iedzimtu vai pieredzē atstrādātu iemeslu dēļ konkrētajā vidē konkrētajam sunim ir visnozīmīgākais. Tieši šī iemesla dēļ visa veida apmācība ir jāsāk vidē, kurā traucēkļu nav vispār un jaapmāca suns uz cilvēka izvēlētu stimulu reaģēt vēlami.

Reaģē suns vai nu instinktīvi (reakcija ir pašapbalvojoša) vai tā kā ir pozitīvas pieredzes ceļā iemācījies.

Par traucēkļiem var uzskatīt jebkuru stimulu, kurš izsauc nevēlamu uzvedību konkrētajam sunim. Par neizbēgamajiem traucēkļiem var uzskatīt tos stimulus, kuri šī suņa ikdienas dzīvē parādās nekontrolējami un bieži ir arī neparedzami (agresīvi noskaņoti citi suņi, skaļš mehāniskais transports, sveši cilvēki un citi). To, kas ir traucēkļi definē cilvēks, jo sunim tie ir tikai stimuli uz kuriem viņš reaģē instinktīvi vai izmantojot informāciju, kuru dzīves laikā ir uzkrājis.


Nekavējies un nesteidzies!

Suņi vislabāk mācās, ja tiek saglabāta modrība- uzdevumi ir nedaudz izaicinoši. Tāpēc jāprot saskatīt brīdis, kad suns ir gatavs virzīties uz priekšu mācībās un nemitīgi pievienojot ko jaunu. Vienkārši sakot- jākliedē garlaicība.

Pastāv teorija, ka ja suns kāda stimula ietekmē (jāseko vai minētais stimuls tiešām ir visnozīmīgākais apzināti atkārto uzvedību vairāk kā 400 reižu un katru reizi gūst tai pozitīvu apstiprinājumu, tā kļūst par pamata reakciju uz konkrēto stimulu. Tas nozīmē, ka turpmāk uzvedība būs automātiska sekos tai pozitīvais nostiprinājums vai nē, ja vien tā nav pretēja instiktīvajai (tādā gadījumā būs jāturpina reizi pa reizei nostiprināt). 


Stimuls suņa kontrolei- "aicinājums", jeb "komanda"

Stimuls, kuru cilvēki visbiežāk ir pieraduši lietot ikdienā, lai kontrolētu savu suni ir aicinājums, bet armijas stilā radušie runāt saka "komanda". Pareizi un rūpīgi apmācīts suns tiešām cilvēka, visbiežāk balsī izteikto, aicinājumu uztver par konkrētajā vidē nozīmīgāko stimulu un izpilda to precīzi kā mācīts. Teiksiet, ka ne vienmēr precīzi? Tas nav tiesa- suns izpilda precīzi, ja ir nobīdes no vēlamā, mācības ir jāpārplāno, jo kļūda ir tajās.

Visas paklausības, jeb spējas reaģēt uz noteiktiem aicinājumiem  pamats ir spēja atsaukties un fokusēt savu uzmanību uz cilvēku.

  • novērsties no cita;
  • pievērsties cilvēkam.


Suns neklausa? Ir jāanalizē divi faktori:

  • suns nav iemācīts "Kas tieši IR jādara?" konkrētā stimula klātbūtnē. Īsi sakot, ir pārvērtētas pašas mācības- suns neko nav iemācījies. Vieglākais veids ir paprasīt sunim ko citu, ko viņš jau labi zina, ja viņš to izpilda, bet jauno lietu nē, vaina ir nemācēšanā;
  • vidē ir stimuls/stimuli, kuri ir nozīmīgāki (uzskatāmi par traucēkļiem) par konkrētajai uzvedībai veicinošo (Piemērs: Suns neklausa pieprasījumam "Šurp!", ja tuvumā ir citi suņi.). Ja tas tā tiešām ir, tad galvenais uzdevums ir palielināt konkrētā stimula vērtību to rūpīgāk nostiprinot citu stimulu klātbūtnē. Nostiprināšana ir jāsāk ar citu stimulu vērtību samazināšanu (citam sunim (vienam ) ir jāatrodas pietiekami tālu, lai viņš netraucētu atsaukties uz "Šurp!" jūsējam un traucēkļus nedrīkst palielināt līdz suns to dara bez aizķeršanās. Pie tam, katra vēlamās uzvedības reize ir jānostiprina ar kādu konkrētajam sunim vēlamu cilvēkam kontrolējamo resursu.)


Turpinājums sekos..

Izveidots ar Mozello - labo mājas llapu ģeneratoru.

 .