Stimuls nosaka uzvedību

Stimuls nosaka uzvedību

Stimuls, kurš nosaka uzvedību ir tas, kurš vai nu iedzimtu vai pieredzē balstītu iemeslu dēļ konkrētajā vidē konkrētajam sunim ir visnozīmīgākais. Tieši šī iemesla dēļ visa veida apmācība ir jāsāk pārliecinoties par suņa veselības stāvokli un pašsajūtu (iekšējie stimuli) un vidē, kurā traucēkļu nav vispār (ārējie stimuli) un jaapmāca suns uz cilvēka izvēlētu stimulu reaģēt vēlami.

Reaģē suns vai nu instinktīvi (reakcija bieži ir pašapbalvojoša) vai tā kā ir pozitīvas pieredzes ceļā iemācījies. Instinktīvās reakcijas, kuras ir pašapbalvojošas izmanīt var iemācot kādu alternatīvu uzvedību un to nostiprinot visa mūža garumā (Piemēram: "Šurp!" dabā nekur nav redzams tā kā mēs to gaidām no saviem suņiem. Tas ir mācāms kā triks. Pie tam nostiprināms visa mūža garumā.), jo suns, iespējams, pie noteiktiem apstākļiem atkārtos instinktīvo reakciju, kas dabīgā ceļā kļūs pašapbalvota un mācības būs jāsāk no sākuma.


Stimuls-emocijas-uzvedība

Katras uzvedības pamatā ir kāda emocija. Izprotot konkrētā suņa emocionālo reakciju konkrētā stimula klātbūtnē, var panākt vēlamu reakciju. (Piemēram: Ieraugot svešu suni (stimuls), jūsu suns nobīstas (emocija) un sāk uzvesties agresīvi, lai sevi aizstāvētu (uzvedība).) Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi pazīt savu suni, lai nesekotu vispārinājumiem par šķirni, dzimumu, vecumu, mītiem vai citiem faktoriem, kas var vispār neatbilst jūsu sunim kā indivīdam.

Jebkura negatīva emocija rada soda efektu, jo pašā pamatā suns dabīgi no tās cenšas izvairīties (skatīt Skinnera tabulu). Mācībās, kurās tiek apmācīts ģimenes suns, vislielākā vērtība ir mieram, pašpārliecinātībai un stabilai apziņai, "Kas ir jādara?". Negatīvām emocijām šeit nav vietas, tāpēc visi nepieciešamie stimuli ir maksimāli jācenšas asociēt ar pozitīvām emocijām.



Primārie stimuli

Primārie stimuli ir tie stimuli uz kuriem suņa reakcija ir instinktos noteikta. Ja vien suns pieredzes rezultātā neiemācās citu uzvedību, viņš reaģēs tā kā noteikts instinktā. (Piemēram: Redzu ēdienu- ēdu ēdienu, kas izsauc arī instinktīvu siekalu izdalīšanos. Ja neēst visu, ko redz, suns var iemācīties, tad siekalu izdalīšanos viņš kontrolēt nevar.)


Sekundārie stimuli

Viss, kas ir iemācīts dzīves laikā. (Piemēram: Ieraugot ēdienu, suns var iemācīties, piemēram, apsēsties vai vienkārši to ignorēt, kamēr nav atļauts to ēst.)


Traucēkļi- cilvēka definēti spēcīgi stimuli

Par traucēkļiem var uzskatīt jebkuru stimulu, kurš izsauc nevēlamu uzvedību (cilvēka izpratnē) konkrētajam sunim

Par neizbēgamajiem traucēkļiem var uzskatīt tos stimulus, kuri šī suņa ikdienas dzīvē parādās nekontrolējami un bieži ir arī neparedzami (agresīvi noskaņoti citi suņi, skaļš mehāniskais transports, sveši cilvēki un citi). To, kas ir traucēkļi definē cilvēks, jo sunim tie ir tikai nozīmīgi stimuli uz kuriem viņš reaģē instinktīvi vai izmantojot informāciju, kuru dzīves laikā ir uzkrājis.


Nekavējies un nesteidzies!

Suņi vislabāk mācās, ja tiek saglabāta modrība- uzdevumi ir nedaudz izaicinoši. Tāpēc jāprot saskatīt brīdis, kad suns ir gatavs virzīties uz priekšu mācībās un nemitīgi pievienojot ko jaunu. Vienkārši sakot- jākliedē garlaicība un tas ir jāatcerās arī kdienas intelektuālās slodzes ietvaros apgūt ko jaunu 

Pastāv teorija, ka ja suns kāda stimula ietekmē (jāseko vai minētais stimuls tiešām ir visnozīmīgākais) apzināti atkārto uzvedību vairāk kā 400 reižu un katru reizi gūst tai pozitīvu apstiprinājumu, tā kļūst par pamata reakciju uz konkrēto stimulu. Tas nozīmē, ka turpmāk uzvedība būs automātiska sekos tai pozitīvais nostiprinājums vai nē, ja vien tā nav pretēja instiktīvi pašapbalvojošajai (tādā gadījumā būs jāturpina reizi pa reizei nostiprināt). 


Stimuls suņa kontrolei- "aicinājums", jeb "komanda"

Stimuls, kuru cilvēki visbiežāk ir pieraduši lietot ikdienā, lai kontrolētu savu suni ir aicinājums, bet armijas stilā radušie runāt saka "komanda". Pareizi un rūpīgi apmācīts suns tiešām cilvēka, visbiežāk balsī izteikto, aicinājumu uztver par konkrētajā vidē nozīmīgāko stimulu un izpilda to precīzi kā mācīts. Teiksiet, ka ne vienmēr precīzi? Tas nav tiesa- suns izpilda precīzi, ja ir nobīdes no vēlamā, mācības ir jāpārplāno, jo kļūda ir tajās.

Visas paklausības, jeb spējas reaģēt uz noteiktiem aicinājumiem,  pamats ir spēja atsaukties un fokusēt savu uzmanību uz cilvēku.

  • novērsties no cita;
  • pievērsties cilvēkam.


Suns neklausa? Ir jāanalizē divi faktori:

  • suns nav iemācīts "Kas tieši IR jādara?" konkrētā stimula klātbūtnē. Īsi sakot, ir pārvērtētas pašas mācības- suns nav iemācījies vēlamo. Vieglākais veids ir paprasīt sunim ko citu, ko viņš jau labi zina, ja viņš to izpilda, bet jauno lietu nē, vaina ir nemācēšanā;
  • otrs iemesls būs īstais, ja suns vairs nav spējīgs atsaukties arī sev zināmiem aicinājumiem- vidē ir stimuls/stimuli, kuri ir nozīmīgāki (uzskatāmi par traucēkļiem) par konkrētajai uzvedībai veicinošo (Piemērs: Suns neklausa pieprasījumam "Šurp!", ja tuvumā ir citi suņi.). Ja tas tā tiešām ir, tad galvenais uzdevums ir palielināt konkrētā stimula vērtību to rūpīgāk nostiprinot citu stimulu klātbūtnē. Nostiprināšana ir jāsāk ar citu stimulu vērtību samazināšanu (ja nepieciešams, apmācība jāatsāk mājas apstākļos līdz suns par pamata uzvedību uz stimulu "Šurp!" pieņem skriešanu pie jums nekavējoties) ir jāatrodas pietiekami tālu, lai viņš netraucētu atsaukties uz "Šurp!" jūsējam un traucēkļus nedrīkst palielināt līdz jūsu mīlulis to dara bez aizķeršanās. Pie tam, katra vēlamās uzvedības reize ir jānostiprina ar kādu konkrētajam sunim vēlamu cilvēkam kontrolējamo resursu.)


Tā kā izmantojot pozitīvo nostiprinājumu, suns tiek iemācīts tiešām GRIBĒT darīt, iemācītā uzvedība tiks atkārtota arī citās situācijās, jo atmiņā ir palikusi kā labs iznākums reaģējot- noderīga stratēģija. (Piemēram: Pieskarties plaukstai, kas attīstīts līdz pamata uzvedības līmenim (suns to dara automātiski un līdz ar to atbildi var nostiprināt vien ar uzslavu (sekundārais nostiprinātājs, kam bez mākslīgi radītas vērtības nav nozīmes) var noderēt, lai vadītu suni ar žesta palīdzību.) 


Pieskarties plaukstai (Plauksta kā stimuls un doties tās virzienā, lai pieskartos tai kā atbilde) var noderēt vēlāk kā žests, lai liktu sunim doties vienā vai otrā virzienā, lai aicinātu uzkāpt vai iekāpt, tāpat apmācot tādus aicinājumus kā "Sēdi!", "Guli!", ""Blakus!" uc. Visbiežāk šādos gadījumos suns sākumā tiek vilināts ar kārumu, kas dažiem var radīt lielu satraukumu, tāpēc aizkavēt mācības. Šādi apmācot suni izpaliks pieskāriens, jo efektīvai izpildei ir nepieciešams tikai žests- roka "pazūd" pirms suns tai ir pieskāries. Pie tam, mācot "doties noteiktā virzienā" kā nostiprinātājs var noderēt cilvēka paša  došanās (uzreiz aiz žesta, kā visi nostiprinātāji) tur, kur norādīts sunim (vai jautra skriešana, ja nepieciešams iedrošinājums).

Pašu pieskārienu plaukstai var izmantot arī kā asociēto nostiprinātāju, jeb marķeri.


Gulēt uz paklājiņa (Paklājiņš kā stimuls un gulēt uz tā kā atbilde) var noderēt, lai organizētu suņa pieņemamu uzvedību pie ārdurvīm (pirms/pēc pastaigas, lai novērstu nokritušā ēdiena lasīšanu pa zemi gatavošanas laikā, kā "vietu mieram" veterinārārsta uzgaidāmajā telpā.

Izveidots ar Mozello - labo mājas llapu ģeneratoru.

 .