Komunicēt skaidri

Suņi "runā" izmantojot ķermeni- cilvēkam problēma

Suņi runā, bet tikai ar tiem, kas prot klausīties. Tāpat, viņi ir ļoti ieinteresēti saklausīt, bet iztulkot prot tikai to, ko pasaka viņiem saprotamā valodā (vērojot mūs un balstoties uz pieredzi viņi mācās arī mūsu valodu, bet efektīvs skolotājs nemaldinās).

Cilvēkam ir jāprot noformulēt sākumā sev un pēc tam sunim, kura tieši uzvedība ir vēlama. Kad tas ir skaidri zināms, "jārunā" ar suni. Bet suņi komunikācijā lielākoties izmanto ķermeņa valodu. Un te var sākties problēmas, ja vien cilvēks nav īpaši pieredzējis un visās dzīves situācijās sevi perfekti kontrolējošs indivīds, jo suņi vēro nemitīgi. Šī iemesla dēļ, apmācības laikā mēs izmantojam neapzinātus marķerus (kā suņi izveido šādu asociāciju, lasāt uzklikšķinot šeit), kas liek sunim saprast: "IR!" Marķeris ir tā uzvedība, skaņa, kustība utt. pēc kuras seko apbalvojums, jeb suns iegūst kāroto. (Piemēram: sniegšanās pēc mantiņas kabatā, kārumu somas vaļā taisīšana, pavadas atāķēšana utt.) Tā kā cilvēks reti seko līdz tam kādus marķerus suns ir izvēlējies par “IR!”, viņš bieži nododam nepareizu informāciju par to, ko patiesībā apbalvo un suns tā arī nesaņem skaidru vēsti par to kāda uzvedība jāatkārto. Vēlamās uzvedības apgūšana iekavējas vai nenotiek vispār.

Un kā ar ikdienu? Arī ikdienā cilvēks ir ieinteresēts "būt cilvēks", jeb pieradināt suni uzvesties vēlami pat tad, kad pats uzvedās kā "mērkaķis" (atvainojos par salīdzinājumu- tas tika pamatots to cilvēku uzskatos, kuri tic Darvina teorijai, lai izskaidrotu lielo atšķirību ar suņa uzvedību). Ja suns pieradīs nekoncentrēties uz ķermeņa valodu, bet gan tieši uz vēlamo uzvedību, kas vienmēr nes vislabāko iznākumu, tad pierašana būs krietni vēlāka. Bet tiem, kuriem šobrīd ir liela vēlēšanās apgalvot, ka tieši ķermeņa valoda ir veids kā savā ģimenē apliecināt "Alfa" vai dominanta statusu, iesaku izlasīt pasvītroto tekstu.Ja suns zina, ka cilvēks ir spējīgs komunicēt skaidri, tad ir apmācāms ignorēt vai vismaz nereaģēt nevēlami uz cita veida komunikāciju, kura citos apstākļos var apgrūtināt ikdienu ar suni. Tas ir ļoti svarīgi, ja cilvēks suni vēlās redzēt sev blakus ikdienā, kad par īpašu izturēšanos domāt nav laika. (Piemēram: Ja sunim sava ikdiena ir jāvada ģimenē ar trīs maziem bērniem, tad viņam ir jāzina, ka paaugstināts balss tonis, pastumšana malā, spiedzieni, un cita ikdienas ar bērniem neatņemama sastāvdaļa, nav komunikācija uz kuru jāreaģē, bet gan normāla parādība, kura, pēc atbilstošas apmācības un nemitīgas pieaugušo kontroles laikā, sunim paslīdēs garām bez īpašām sekām )-


Klikeris kā ideāls vēlamas uzvedības marķeris

Klikeris izdod īsu, konkrētu, nemainīgu skaņu “no nekurienes”, jo tiek turēts saujā, kura nemaina savu dabīgo stāvokli klikšķināšanas laikā. Cilvēkam atliek ieraudzīt vēlamo uzvedību, atzīmēt to (klikšķis) un apbalvojums var sekot pat divas (ne vairāk) sekundes vēlāk. Suns pārstāj vērot mūsu ķermeni, kārumsomu, bumbas kabatu utt., bet pievērš visu uzmanību mācīšanās procesam un savai tā brīža uzvedībai. Klikera klikšķis nozīmē “IR!” un suns zina, ka saņems apbalvojumu.


Mācībās, kurās apstākļi tiek veidoti tā, lai suns pats būtu spējīgs izvēlēties klausīt, notiekošais tiek sarežģīts ļoti pamazām. Katrs solis tiek rūpīgi nostiprināts ar sunim vēlamu resursu- apbalvojamu. Cilvēks, kurš apmāca un organizē notiekošo, vēro mīluļa darbības un klikšķina brīdī, kad suns izdara šobrīd vērtīgāko (tuvāko ieplānotajam gala mērķim) darbību, bet suns sadzirdot klikšķi, apzinās, ka "IR!" un gaida apbalvojumu (Piemēram: Ja suns tiek mācīt klasiskajam aicinājumam "vietā!", tad sākumā tiek nostiprināta interese par "vietu", tad pieskāršanās tai, tad uzkāpšana ar vienu kāju, tad divām, tad trim, tad visām. Tad "vieta" tiek attālināta un tiek nostiprināta došanās uz to, lai pieskartos, tad uzkāptu utt. Paralēli tiek mācīts aicinājums "guli!" Tad došanās uz "vietu" tiek apvienota ar "guli!" Katrs no konkrētajam sunim nepieciešamajiem soļiem tiek nostiprināts ar klikšķi (kam ir apbalvojuma vērtība), kam nekavējoties seko vēlamais resurss. Video piemēru vienai nodarbībai varat skatīt uzklikšķinot šeit.)


Kā izvēlēties klikeri?

Pēc skaņas. Svarīgi ir novērot vai skaņa ir neitrāla, jo, ja suns ir īpaši jūtīgs pret apkārt esošajām skaņām, arī klikeris var izrādīties pārāk satraucošs. Tāpat, ja suns atrodas paaugstināta stresa stāvoklī, viņš arī klikeri var uztvert asāk nekā, piemēram, mājās. Ikdienā suņiem pastāv nenovēršamie traucēkļi, kuru klātbūtnē arī ir jāorganizē mācības, tāpēc noderēs pielāgošanās. Ja suns no skaņas satrūkstas vai cenšās izvairīties, jāmeklē klikeris ar klusinātu skaņu vai jāizmanto jebkas cits ērts un gana kluss, piemēram, pildspalva ar klikšķošu mehānismu. Bet suņiem, kuri ir satraukušies un paaugstināta stresa apstākļos reaģē asi var noderēt tieši skaļāki klikšķi, jo nereti asinīs pieplūdušais adrenalīns ķermeni ir sagatavojis cīņai un, ja suns jau ir ieraudzījis cīņas iemeslu, tad saasinot redzi, mazāk izmanto citas maņas un lielākoties apkārt neko nedzird.

Pēc ērtības cilvēkam. Klikeri var būt lielāki, mazāki, stiprināmi ap rokas locītavu, pakarami kaklā vai pat maucami pirkstā. Galvenais izvēlēties tādu, kurš ir pietiekami ērts, mācībās pa rokai un netraucējošs, kad nav nepieciešams. 

Katram sunim savs. Ja nepieciešams suņus apmācīt kopā vai apmeklēt grupas nodarbības, nepieciešams iegādāties katram sunim savu klikeri, lai viņiem būtu sava īpašā marķera skaņa. Jo, saskaņā ar Pavlova pētījumiem, jārēķinās, ka suņi, kuri reiz radināti pie klikera skaņas, var līdzīgi reaģēt arī uz līdzīgām skaņām. Tāpēc svarīgi iemācīt suni skaņas diskriminēt- atsaukties tikai uz sava klikera skaņu.


Kā pasniegt apbalvojumu ar klikera palīdzību?



Paša klikera izmantošana ir jāveic nemanāmi. Klikeris atrodas saujā, īkšķis uz podziņas, bet roka brīvi karājas vai atrodas kabatā (var noderēt tiem suņiem, kurus klikšķa skaņa sākumā biedē). 

Klikšķim ir jānotiek laikā- TIEŠI TAD, kad suns veic vēlamo darbību. Bet ilglaicīgi klikerapmācības speciālisti ir pamanījuši, ka visefektīvākā marķēšana ir TIEŠI PIRMS suns rīkojas vēlami (tam gan ir nepieciešams rūdījums un sava suņa precīza pazīšana)

Klikera klikšķis pats par sevi sunim nozīmē neitrālu skaņu "no nekurienes". Lai tas iegūtu marķera nozīmi, klikšķim vienmēr ir jānozīmē tūlītēju (1-2 sekundes PĒC skaņas) apbalvojumu.

Tā kā apmācībā visvieglāk kontrolējamais resurss ir pārtika, parasti klikšķa nozīme tiek iemācīta un uzturēta tieši ar kārumu. To vai suns jau ir izveidojis asociāciju vai nē ir jāvēro pēc viņa ķermeņa valodas- vai prieks ir tikpat liels kā redzot tuvojamies apbalvojumu? Ja jā, tad mācības var sākties, tikai jārēķinās, ka klikeris ir "jālādē" ar apstiprinošo kārumu KATRU reizi pēc klikšķa atskanēšanas. Pat, ja cilvēks noklikšķina nevietā.

Klikšķis pats par sevi ir marķeris "vēlama uzvedība", kurš pārtrauc mācību procesu- suns var tajā brīdi doties pēc apbalvojuma, palikt vietā, palēkties vai darīt jebko citu, ko pats vēlas. Pat, ja suns palicis vēlamajā pozīcijā (piemēram, mācot "Sēdi!"), pēc klikšķa un apbalvojuma vēlreiz ir jāatskan atbilstošajam aicinājumam "Sēdi!" Ja cilvēkam ir nepieciešams, lai suns arī pēc klikšķa nemaina pozīciju, tas ir jāorganizē vai jāmāca atsevišķi. Suņa normālā reakcija uz apbalvojumu parasti nav palikt sēžot, guļot vai kā savādāk pretēji savai dabīgajai reakcijai- ar to ir jārēķinās.


Citi asociētie marķeri

Kā jau minēju "jebkas, kas dod sunim zināt "Ir!"- tūlīt sekos primārais (instinktos noteiktais nostiprinātājs". Lai šāds marķeris noderētu mācībās, tas ir jāpielāgo cilvēka spējām to kontrolēt. Suns sapratīs, ja viss tiks izdarīts precīzi, par to nevajag uztraukties, bet cilvēka spēja un saprašana gan ir jāvērtē, jo ja marķeri neizvēlēsies cilvēks, suns to izdarīs viņa vietā. Vienmēr ir efektīvāk vēlamo atbildes uzvedību apstiprināt, lai padarītu komunikāciju arvien atbilstošāku, īpaši jau reizēs, kad tā ir jauna.

Pieskaršanās plaukstai- noder reizēs, kad suns kaut kur ir jāieaicina, bet apmācība to darīt patstāvīgi nav plānota vai ir paredzēta vēlāk, piemēram, mašīnas bagāžas nodalījumā (ieteicamāk gan ir suni tam sagatavot, bet apskatīsim gadījumu, kad cilvēks to nav paspējis izdarīt), kad retu reizi paredzēts ar to braukt- darbiņš ir pabeigts, kad suns ir iekāpis. Suns to saprot kā uzdevumu pieskarties plaukstai. Bagāžnieks tiek atvērts, cilvēks sunim redzot ar žestu ievirza roku bagāžniekā (kā parasti to dara "Pieskaries plaukstai!" uzdevumā un, kad suns ir ielēcis, tad ļauj pieskarties, lai piezīmētu "Ir!", tu izdarīji to par ko tūlīt saņemsi nostiprinātāju. Šādā gadījumā nepietiks ar žestu vien (ja vien suns nav no tiem, kuri lec visur kur nepieciešams, bez liekas domāšanas), jo lielākā daļa nesagatavotie suņi minstinās vai vismaz sagatavojās pirms lēkt bagāžniekā, kas tomēr pēc tik īsā žesta var veicināt izvairīšanos no vēlamā.

 .