Stimuls nosaka uzvedību

Stimuls nosaka uzvedību

Stimuls, kurš nosaka uzvedību ir tas, kurš vai nu iedzimtu vai pieredzē balstītu iemeslu dēļ konkrētajā vidē konkrētajam sunim ir visnozīmīgākais reaģēšanai. Tieši šī iemesla dēļ visa veida apmācība ir jāsāk pārliecinoties par suņa veselības stāvokli un pašsajūtu (iekšējie stimuli) un vidē, kurā traucēkļu nav vispār (ārējie stimuli) un jaapmāca suns uz cilvēka izvēlētu stimulu reaģēt vēlami.

Reaģē suns vai nu instinktīvi (reakcija bieži ir pašapbalvojoša) vai tā kā ir pozitīvas pieredzes ceļā iemācījies. Instinktīvās reakcijas, kuras ir pašapbalvojošas izmanīt var iemācot kādu alternatīvu uzvedību un to nostiprinot visa mūža garumā (Piemēram: "Šurp!" dabā nekur nav redzams tā kā mēs to gaidām no saviem suņiem. Tas ir mācāms kā triks. Pie tam nostiprināms visa mūža garumā.), jo suns, iespējams, pie noteiktiem apstākļiem atkārtos instinktīvo reakciju, kas dabīgā ceļā kļūs pašapbalvota un mācību ceļā vēlamā reakcija būs jānostiprina no jauna.



Stimuls-emocijas-uzvedība

Katras uzvedības pamatā ir kāda emocija. Izprotot konkrētā suņa emocionālo reakciju konkrētā stimula klātbūtnē, var panākt vēlamu reakciju. (Piemēram: Ieraugot svešu suni (stimuls), jūsu suns nobīstas (emocija) un sāk uzvesties agresīvi, lai sevi aizstāvētu (uzvedība).) Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi pazīt savu suni, lai nesekotu vispārinājumiem par šķirni, dzimumu, vecumu, mītiem vai citiem faktoriem, kas var vispār neatbilst jūsu sunim kā indivīdam.

Jebkura negatīva emocija rada soda vai nepieciešamības cīnīties efektu, jo pašā pamatā suns dabīgi no tās cenšas izvairīties (skatīt Skinnera tabulu). Mācībās, kurās tiek apmācīts ģimenes suns, vislielākā vērtība ir mieram, pašpārliecinātībai un stabilai apziņai, "Kas tieši ir jādara.". Negatīvām emocijām šeit nav vietas, tāpēc visi nepieciešamie stimuli ir maksimāli jācenšas asociēt ar pozitīvām emocijām.



Primārie stimuli

Primārie stimuli ir tie stimuli uz kuriem suņa reakcija ir instinktos noteikta. Ja vien suns pieredzes rezultātā neiemācās citu uzvedību, viņš reaģēs tā kā noteikts instinktā. (Piemēram: Redzu ēdienu- ēdu ēdienu, kas izsauc arī instinktīvu siekalu izdalīšanos. Ja neēst visu, ko redz, suns var iemācīties, tad siekalu izdalīšanos viņš kontrolēt nevar.)


Sekundārie stimuli

Viss, kas ir iemācīts dzīves laikā. (Piemēram: Ieraugot ēdienu, suns var iemācīties, piemēram, apsēsties vai vienkārši to ignorēt, kamēr nav atļauts to ēst.)


Traucēkļi- cilvēka definēti spēcīgi stimuli

Par traucēkļiem var uzskatīt jebkuru stimulu, kurš izsauc nevēlamu uzvedību (cilvēka izpratnē) konkrētajam sunim

Par neizbēgamajiem traucēkļiem var uzskatīt tos stimulus, kuri šī suņa ikdienas dzīvē parādās nekontrolējami un bieži ir arī neparedzami (agresīvi noskaņoti citi suņi, skaļš mehāniskais transports, sveši cilvēki un citi). To, kas ir traucēkļi definē cilvēks, jo sunim tie ir tikai nozīmīgi stimuli uz kuriem viņš reaģē instinktīvi vai izmantojot informāciju, kuru dzīves laikā ir uzkrājis.


Nekavējies un nesteidzies!

Suņi vislabāk mācās, ja tiek saglabāta modrība- uzdevumi ir nedaudz izaicinoši. Tāpēc jāprot saskatīt brīdis, kad suns ir gatavs virzīties uz priekšu mācībās un nemitīgi pievienojot ko jaunu. Vienkārši sakot- jākliedē garlaicība un tas ir jāatcerās arī kdienas intelektuālās slodzes ietvaros apgūt ko jaunu 

Pastāv teorija, ka ja suns kāda stimula ietekmē (jāseko vai minētais stimuls tiešām ir visnozīmīgākais) apzināti atkārto uzvedību vairāk kā 400 reižu un katru reizi gūst tai pozitīvu apstiprinājumu, tā kļūst par pamata reakciju uz konkrēto stimulu. Tas nozīmē, ka turpmāk uzvedība būs automātiska sekos tai pozitīvais nostiprinājums vai nē, ja vien tā nav pretēja instiktīvi pašapbalvojošajai (tādā gadījumā būs jāturpina reizi pa reizei nostiprināt). 


Stimuls suņa kontrolei- "aicinājums", jeb mājiens par rīcību, kura dos vērtīgu ieguvumu

Stimuls, kuru cilvēki visbiežāk ir pieraduši lietot ikdienā, lai kontrolētu savu suni ir aicinājums, bet tradicionālās apmācības armijas stilā radušie runāt saka "komanda". Pareizi un rūpīgi apmācīts suns tiešām cilvēka, visbiežāk balsī izteikto, aicinājumu uztver par konkrētajā vidē nozīmīgāko stimulu un izpilda to precīzi kā mācīts. Teiksiet, ka ne vienmēr precīzi? Tas nav tiesa- suns izpilda precīzi, ja ir nobīdes no vēlamā, mācības ir jāpārplāno, jo kļūda ir tajās.

Visas paklausības, jeb spējas reaģēt uz noteiktiem aicinājumiem,  pamats ir spēja atsaukties un fokusēt savu uzmanību uz cilvēku.

  • novērsties no cita;
  • pievērsties cilvēkam.

Kas tā par paklausību, ja tiek dots mājiens vai aicinājums? Aicinājums liek domāt par to, ka no tā paklausīšanas suns var arī atteikties! Šādas domas var rasties tiem, kuri raduši savu suni kontrolēt izmantojot sodu vai bailes (tiek saukts arī par nepieciešamību būt autoritātei vai galvenajam, stingram līderim, bara "Alfai" utt.). Kaut gan izmantojot uzvedības pozitīvu nostiprināšanu kā apmācību un ikdienas attiecību pamatu "aicinājumam" ir pretēja, bet vislielākā vērtība suņa uztverē. Ja "komanda", kura sevī nes arī/tikai soda draudus, kas nenovēršami pievieno instinktīvu vēlmi no tās izvairīties, tad "aicinājums" ir kā vērtīgs pavediens meklējot situācijas risinājumu (Piemēram: Suns pastaigas laikā, kurā redzami citi suņi, vāveres un vilinošas smaržas izdzird cilvēka aicinājumu "Šurp!" Ja vien cilvēks suni ir apmācījis izmantojot uzvedības pozitīvu nostiprināšanu, suns šādā brīdī ir salīdzināms ar cilvēku pašu, kurš stāv lielveikalā ar milzīgu preču izvēli, bet bez naudas. Ja atskanēs īsziņas skaņa (suns sadzird "Šurp!") par saņemtu naudu, viņš nekavējoties dosies to izņemt (suns ar lielāko prieku pie sava cilvēka))


Suns neklausa? Ir jāanalizē divi faktori:

  • suns nav iemācīts "Kas tieši IR jādara?" konkrētā stimula klātbūtnē. Īsi sakot, ir pārvērtētas pašas mācības- suns nav iemācījies vēlamo. Vieglākais veids ir paprasīt sunim ko citu, ko viņš jau labi zina, ja viņš to izpilda, bet jauno lietu nē, vaina ir nemācēšanā;
  • otrs iemesls būs īstais, ja suns vairs nav spējīgs atsaukties arī sev zināmiem aicinājumiem- vidē ir stimuls/stimuli, kuri ir nozīmīgāki (uzskatāmi par traucēkļiem) par konkrētajai uzvedībai veicinošo (Piemērs: Suns neklausa pieprasījumam "Šurp!", ja tuvumā ir citi suņi.). Ja tas tā tiešām ir, tad galvenais uzdevums ir palielināt konkrētā stimula vērtību to rūpīgāk nostiprinot citu stimulu klātbūtnē. Nostiprināšana ir jāsāk ar citu stimulu vērtību samazināšanu (ja nepieciešams, apmācība jāatsāk mājas apstākļos līdz suns par pamata uzvedību uz stimulu "Šurp!" pieņem skriešanu pie jums nekavējoties) ir jāatrodas pietiekami tālu, lai viņš netraucētu atsaukties uz "Šurp!" jūsējam un traucēkļus nedrīkst palielināt līdz jūsu mīlulis to dara bez aizķeršanās. Pie tam, katra vēlamās uzvedības reize ir jānostiprina ar kādu konkrētajam sunim vēlamu cilvēkam kontrolējamo resursu.)


 .