Mainīt kā suns jūtas, 

nozīmē mainīt kā viņš uzvedas

Zem katras uzvedības slēpjas emocija. Jo mierīgāks suns, jo mierīgāka būs viņa rīcība. Bet ikdienā mierīgs suns ir harmoniskas kopdzīves atslēga. Ja sunim ir kāda konkrēta lieta, kura liek piedzīvot paaugstinātu stresu, tās klātbūtnē viņš, visdrīzāk uzvedīsies emocionāli (bieži vien nevēlami), ja vien nebūs iemācījies reaģēt savādāk. Bet Dzīvnieks, kurš nonācis pārāk ilgstoša vai pārāk liela stresa ietekmē reaģē emocionālāk, sliktāk mācās, sliktāk sadarbojās ar pārējiem un tās ir tikai dažas nevēlamās blaknes. Blaknes daudz, bet cēlonis viens- suns, kurš jūtas slikti, arī rīkojas slikti. Toties kontrolēts stress nozīmē krietni vieglāk veidojamu uzvedību. Vieniem tas izdodas pašiem par sevi, jo ir iedzimta pret stresa ietekmi izturīga nervu sistēma, kā arī atbilstošs atbalsts no saimnieka- apmācība un sakārtota ikdiena.

Svarīgi ir nevis paslēpt no stresa, bet gan padarīt suni izturīgu pret tā avotiem, sākot ar tiem, kuri sevi vēl kā tādi nav pierādījuši, toties jau ir paredzami kā neatņemama dzīves sastāvdaļa. Piemēram, asociējot ikdienas kopšanu vai aprīkojuma lietošanu ar ko patīkamu, nevis uzskatot to par pašsaprotamu (neviens suns krūšu siksnā nav piedzimis, ne?) un sunim uzspiežamu. Tā kā ikdiena ģimenes sunim ir jāpavada vidē, kas ir vairāk piemērota cilvēkiem un bieži vien mazāk sunim, četrkājainais draugs tai ir jāsagatavo. Laicīgi tos saistīt ar pozitīvām asociācijām nozīmē neielaist nepatiku, kuru vēlāk jau būs grūtāk mainīt. Pieradināšana asociēt nepatīkamo ar patīkamo ir krietni laikietilpīgāks process, nekā asociāciju veidošana tur, kur negatīvas pieredzes nav.

Arī attiecībās ar cilvēku, suns piedzīvo asociāciju veidošanos. Ja cilvēks pratīs sevi padarīt par labā avotu un komunikāciju stiprinās "uz pozitīvas nots", tad saikne tiks stiprināta, bet suns, kurš ir ieinteresēts kādā darbībā, jo paredzēs tā pozitīvo iznākumu, vienmēr būs gatavs uz sadarbību. Pozitīva sadarbība ar cilvēku, skaidra  un abpusēja komunikācija , sadarbībā balstīta kopšana, apmācība, kuras pamatā ir pozitīvais nostiprinājums būs lielisks ieguldījums paklausībā un visā kopdzīvē. Tāpat liela nozīme ir suņa pārliecinātībai par savu rīcību, ko var nodrošināt izmantojot apmācību, kuras laikā suns pats izvēlās klausīt, pie tam nepastāv soda draudi. Viss sakārtots- atliek vien apmācīt.




Jebkas emocionāli neitrāls, kas ir kā stabils priekšvēstnesis kaut kam emocionāli nozīmīgam, ar laiku tiks uztverts ar tādām pašām emocijām kā nozīmīgais.

Klasiskā kondicionēšana-

radīt pozitīvas asociācijas

Asociēšana, jeb klasiskā kondicionēšana- Pavlovisms

Klasiskās kondicionēšanas  atklājējs ir krievu psihologs Ivans Pavlovs, kurš 1890. gados pētīja saikni starp ēdiena (nekondicionētais stimuls) klātbūtni un siekalu izdalīšanos sunim mutē (nekondicionētā atbilde). Viņš novēroja, ka tad, kad ēdiens (nekondicionētais stimuls) tiek ievietots sunim mutē, siekalas sāk automātiski izdalīties (nekondicionētā atbilde). Vēlāk Pavlovs novēroja, ka siekalu izdalīšanās (kondicionētā atbilde) notika jau ieraugot personu, kas to parasti pasniedza vai pat izdzirdodot tās soļus (kondicionētie stimuli). Sākotnēji Pavlovs pat uzskatīja, ka suņa reakcija traucē viņa eksperimentiem, bet tad saprata, ka ir piefiksējis mācīšanās veidu un turpmāk savus eksperimentus vadīja tā, lai izprastu šo parādību. Suns tika ievietots telpā bez jebkādiem citiem stimuliem un atskanot zvana skaņai saņēma pārtiku. Ātri vien suns sāka asociēt zvanu ar pārtiku, kas pierādīja klasiskās kondicionēšanas nozīmi. Vēlāk tika izmantoti arī citi suņi un citi neitrālie, jeb bez emocionālas nozīmes esošie stimuli, kurus asociēja ar nekondicionēto stimulu un iznākums bija tāds pats- ar laiku, pateicoties asociācijām, neitrālais stimuls izsauca tādu pašu reakciju kā nekondicionētais stimuls- siekalošanos.Turpinot eksperimentus tika atklāts, ka ja kondicionētais stimuls tiek vairākkārt precentēts bez primārā stimula (ēdiena) pasniegšanas, emocionālā atbilde mazinājās līdz izzuda (tāpēc klikerapmācībā katru klikšķi ir svarīgi savienot ar nekavējoties pasniegtu apbalvojumu). Bet pēc brīža, kad sunim tika ļauts atpūsties, emocionālā atbilde atbilda tam laikam, kad suņa reakcija uz kondicionēto stimulu tika nostiprināta ar primāro stimulu. Pie tam, ja suns kādu skaņu sāka asociēt ar pārtiku, tad paralēli šīs asociācijas nostiprinājās arī ar līdzīgām skaņām (tas var noderēt suņa pieradināšanai pie salūta, piemēram)

Vēlāk tika pierādīta arī iespēja šādu neitrālu stimulu savienot ar negatīvām emocijām, piemēram, bailēm. 1920. gadā tika veikts eksperiments ar deviņus mēnešus vecu zīdaini Albertu, kuram tika parādīta laboratorijas žurka. Mazais sākumā ar prieku tai pievērsās. Tad tika atskaņota skaļa, biedējoša skaņa no kuras mazulis nobijās. Tā vairākkārt žurkas parādīšanās un tai sekojoša skaņa, kas mazo nobiedēja. Pēc vairiem šādiem mēģinājumiem bērns baidījās no žurkas tā it kā tā pati izdotu šo skaņu.


Kā to izmantot suņa apmācībā?

Tātad iesaistīti divi dažādi simuli. Nekondicionētais stimuls un ar to saistītā nekondicionētā atbilde. (Piemēram, pārtika, kas ir nekondicionētais stimuls, un ar to saistītās emocijas nav jāmācās, tās ir iedzimtas, jeb ir nekondicionētā atbilde. ) Un neitrālais stimuls, jeb stimuls, kuram pašam par sevi nav nekādas emocionālas vērtības, bet kurš kondicionēšanas laikā tiek saistīts ar nekondicionēto, jeb primāro stimulu, tādejādi radot kondicionēto atbildi un kļūstot par kondicionēto stimulu. Vienkārši sakot, jebkas, kas ir kā stabils priekšvēstnesis kaut kam emocionāli nozīmīgam, ar laiku tiks uztverts ar tādām pašām emocijām kā nozīmīgais.

Pozitīvā Nostiprinājuma apmācībā tā ir iespējamā stresora (suns to vēl neasociē ar kaut ko nepatīkamu, bet paredzot tālākos procesus, cilvēks laikus nodrošinās) prezentēšana sunim tik mazos daudzumos, lai nerastos negatīvās emocijas, tātad tas paliktu emocionāli tikpat nozīmīgs kā jebkurš cits neitrāls stimuls, un viņš to būtu spējīgs saistīt ar kaut ko patīkamu. Svarīgi ir nepārvērtēt to kā suns jūtas, jo sasteidzot apmācību visas pierašanas pamats- pozitīvās asociācijas var tā arī nerasties. (Piemērs īsumā: Lai pieradinātu suni pie nagu griešanas, sākumā suns tiek iepazīstināts ar šķērītēm, tad ar šķērīšu pieskaršanos ķepām, tad nadziņiem, tad viena nadziņa paša galiņa nogriešana utt. Un paralēli katra darbība tiek asociēta ar sunim ļoti tīkamu kārumu. Katrs solis ir asociējams pamazām un tikai pilnīgas pozitīvo asociāciju rašanās gadījumā apmācība turpinās nākamajā solī.)

Skaidrā komunikācijā tik neaizstājamais marķeris arī ir asociēšanas auglis, jo, kā redzat piemērā par klikeri, tas pats par sevi neko nenozīmē. Lai tas būtu veiksmīgs primārā stimula priekšvēstnesis, atskanot klikšķim vienmēr 1-2 sekunžu laikā ir jāseko primārajam, jeb nekondicionētajam stimulam. To kāpēc apmācībā izmantot šādus marķerus varat lasīt attiecīgajā sadaļā.

Asociēšanā galvenā atšķirība no apmācības (operantās kondicionēšanas) ir marķera kā vēlamās uzvedības atzīmētāja neizmantošana, jo sunim nav jāiemācās "pareizā uzvedība". Šo treniņu mērķis ir mainīt asociācijas, tāpēc ja suns sāk uzvesties nevēlami (nervozēt, dodas prom vai pretojas utt.) treniņš nav izdevies, jo ir pārvērtēta nepatīkamā ietekme vai pozitīvā resursa vērtība. Vienkārši sakot, galvenais cilvēka uzdevums- spēja kontrolēt vidi un resursus, vērtējot suņa emocijas

Jāņem vērā arī iespēja, ka suns negatīvas emocijas ir spējīgs sasaistīt ar to cēlonim patiesībā nesaistītu stimulu. Šāda parādība bieži ir redzama brīžos, kad suni apmāca izmantojot korekcijas. (Piemēram: Suns ieraugot tuvojamies svešu suni sāk nervozēt un raut pavadu, bet cilvēks, raustot pavadu, vai kā savādāk izraisot diskomfortu un, iespējams, pat sāpes, mēģina suni nomierināt. Tas atgadās vairākkārt. Tā kā sunim nav ne jausmas par ko tiek raustīts un līdz ar to stress ir vēl lielāks- negatīvās emocijas tikai pastiprinās. Visu šo laiku koncentrēšanos viņš ir veltījis svešajam sunim- nepatika)

Veiksmīgākais izmantojamais resurss- pārtika

Tā kā vērtīgākā no asociēšanas emocijām, lai rastos pierašana, ir miers, ir jāspēj izvēlēties tāds pozitīvo emociju avots, kas to sniedz. Pārtika pati par sevi ir nomierinoša, jo ēšana ķermenī rada ķīmiskas reakcijas, kas to veicina. Tā kā pozitīvajā apmācībā sunim ar pārtiku ir jau radīta pozitīva pieredze, tas ir vēl palielināts stimuls arī šos treniņus saistīt ar pozitīvām asociācijām.

Kāpēc ne mantiņa un spēle? Tāpēc, ka spēles laikā suņa asinīs pieplūst adrenalīns, kas liek rīkoties, nevis domāt. Suns spēj aizmirsties, nevis pierast. Kā arī ar konkrēto lietu nu tiek asociēts satraukums, jo pati manta liek sunim kļūt aktīvam un nepiedzīvot mieru, kas ir atbilstošāks pierašanai.




Pieradināšana

Pārkondicionēšana un desensitizācija-

mainīt asociācijas no negatīvām uz pozitīvām

Lielos vilcienos pieradināšana (pārkondicionēšana) neatšķiras no asociēšanas (klasiskās kondicionēšanas), jo tās mērķis ir stresora asociēšana ar pozitīvo. Atšķirība ir vien tā, ka šeit negatīvās emocijas ir jau klātesošas, tāpēc asociēšana ar pozitīvo un negatīvā dzēšana notiek paralēli un ļoti pamazām.

Parasti pieradināšanas laikā pārkondicionēšana tiek izmantota kopā ar desensitizāciju, jo šo darbību mērķis ir mainīt nepatīkamās asociācijas uz pozitīvām (pārkondicionēšana), mainot jūtību un stresa avotu atbilstošos daudzumos prezentējot (desensitizācija).

Desensitizācija, ir jūtības mainīšana nepatīkamo stimulu demonstrējot pamazām- cik vien katrs indivīds ir spējīgs uztvert, nerodoties nepatīkamām sajūtām. Pamazām šī demonstrācija tiek pietuvināta gala mērķim, bet vienmēr apstājoties zem sliekšņa, kurš sunim liek piedzīvot nepatīkamo.

Pārkondicionēšana ir nevēlamās emocionālās reakcijas nomainīšana uz vēlamu, izmantojot nepatīkamo emociju nomainīšanu uz patīkamām. Lai tas izdodotos, tiek izmantota desensitizācija, kuras laikā suns saņem arī kādu no stimuliem (visveiksmīgāk izmantojamā ir tieši pārtika), kas ar savām instinktā pamatotajām pozitīvajām emocijām pamazām ļauj asociēt nepatīkamo ar patīkamo.

 (Piemērs īsumā: sunim. kurš baidās no svešiem cilvēkiem, tiek pietiekamā attālumā (iepazīt konkrēto suni, lai spriestu cik tālu, lai suns spētu reaģēt mierīgi), parādīts svešs cilvēks, kurš uzvedas neitrāli (sunim saprotamā veidā- pastaigājas pa labi un kreisi, pēta zemi, relaksēta ķermeņa valoda utt.), brīdī, kad suns nedaudz ieinteresēti uzmet skatu svešajam cilvēkam, viņš saņem kārumu (primāro uzvedības nostiprinātāju, kas viņam nozīmē pozitīvas emocijas bez iepriekšējas mācīšanas) - tā vairākas reizes. Kad uzvedība kļuvusi stabila un suns ieraugot svešinieku noteiktajā attālumā jau gaida kārumu (ir sākotnējo asociāciju ar briesmām nomainījis pret asociāciju ar kārumiem, cilvēks var uzmanīgi soli pa solim neitrāli tuvoties līdz suns PATS ir gatavs doties iepazīties. Sunim pienākot, svešinieks var turēt rokā sagatavotus kārumus un uzmanīgi tos mest uz zemes. Ar komunikācijas uzsākšanu ir īpaši jāuzmanās un jāpārzina suņu ķermeņa valoda (nomierinošie, izaicinošie, draudošie, baiļu signāli utt.) Būs suns, kuram jau vienā nodarbībā svešinieks varēs dot kārumus no rokas, bet būs arī tāds, kuram pat 20 metri liksies par tuvu)

Suņa spēja tolerēt stresoru apmaiņā pret kaut ko ļoti pozitīvu (Piemēram: Suns lielās bailēs grābj kārumus no svešinieka rokas.) nav klasiskā kondicionēšana, jo neizmaina to kā suns jūtas (Šādi suns turpinās baidīties no svešiem cilvēkiem un neatradis pie tiem kārumus, uzvedīsies kā agrāk).

Izveidots ar Mozello - labo mājas llapu ģeneratoru.

 .