Vai mierināt, ja sunim bail?

Kas ir mierināšana?

"Lielos vilcienos" tā ir suņa spēja, saimnieka ietekmes rezultātā, justies mierīgāk.

Suņi, kuri uzticas savam saimniekam (saimnieks ir sava suņa līderis- vienmēr zina labāko nepieciešamo uzvedību, lai pareizāk risinātu esošo situāciju (skatīt sadaļu par līderību) nereti viņus vēro- īpaši situācijās, kurās jūtās nepārliecināti par nepieciešamo tālāko rīcību. Ja saimnieks ir mierīgs, tad suns arī spēs kļūt mierīgāks. Tādēļ, ja vien iespējams, saimniekam ir jāiedomājas, ko vēlas, lai baiļu vietā darītu suns un jāsāk darīt to pašu (piemēram: esot mājās, salūta laikā, jāsāk ikdienišķi darboties- ievērojot relaksētu ķermeņa valodu, jāslēdzam kādu citu skaņas avotu (nepārspīlēti skaļu), jāaizver žalūzijas un jādodas uz ledusskapi pēc kārumiem sev un sunim).

Ja ir izdarīts viss, bet suns tomēr ir pārbijies, var viņu mierināt fiziski, bet jādara to atbilstoši. Apsēžoties vai apguļoties blakus, neskatoties sunim acīs, glaudot viņu ar lēnām, bet stiprām kustībām. Var izmēģināt pakakles kasīšanu vai suņiem paredzētu masāžu. Var klusi un mierīgi runāt ar suni. Nevajadzētu gulieties sunim pāri vai apskaut viņu, ja vien tas konkrētajam sunim īpaši patīk. Kā to zināt? Godīgi vērojot ķermeņa valodu vai respektējot suņa vēlmi doties prom. Nekas sunim patīkams nevar būt piespiedu kārtā. Labāk jau ikdienā iepazīt sava suņa vēlmes vai pretēji nepatiku pret noteikta veida pieskārieniem.

Kopsaucējs visiem veidiem ir- suns tiešām jūtas mierīgāk un relaksētāk. Ja saimnieks seko tikai savai izpratnei par to, kas ir mierināšana, bet suņa ķermeņa valodu ignorē, efekts var būt pretējs.


Mierināšana nav atrisinājums baiļu uzvarēšanai, bet noder vēlamas reakcijas apmācīšanai

Tā būtu ieteicama kā apbalvojums, gadījumos, kad sunim ir patiešām bail, bet doties prom no stresora nav iespējams (pērkona laikā atrodoties ārpus mājām, pie veterinārārsta manipulāciju laikā, pēkšņa salūta laikā utt). Kāpēc ieteicama? Jo suns jūtot patīkamu atbalstu arī nākotnē baiļu situācijās dosies pie saimnieka. Tas īpaši noderēs pēkšņa salūta laikā- suns nemetīsies, kur acis rāda, bet vai nu pats vai saimnieka aicināts atgriezīsies bez problēmām.

Ja saimnieks redz, ka suns pats bailēs ir atskrējis pie viņa, tad nekavējoties vajadzētu uzsākt mierināt, jo ar savu uzmanību (ja suns ir iemācīts, ka saimnieka uzmanība ir vērtīga, jo ne visi suņi tā domā) apstiprinās- šī ir pareizā reakcija. Nevajadzētu gaidīt, ka suns sāk meklēt citu izeju, jo cita reakcija var nebūt vēlama.


Mierināšana palīdzēs stresoru saistīt ar patīkamo

Desensitizāciju (skatīt augstāk), jeb spēju sākt uztvert baiļu avotu par ikdienišķu, tātad ignorējamu, parādību, kura suni neapdraud, veicina apmācība.  Tās galvenais uzdevums ir nepatīkamo saistīt ar patīkamo- tādejādi mainot asociācijas. Baiļu avots ir jāprezentē sunim tik mazās devās, lai suņa ķermeņa valoda neliecinātu par bailēm un papildus sunim jāsniedz kaut kas, kas viņam izraisa patīkamas, bet mierīgas emocijas (piemēram, dauzīšanās ar bumbiņu var radīt maldīgu priekšstatu par pierašanu, jo novērš uzmanību no stresora- tātad nav ieteicama. Drīzāk derēs kārumi, pārtika, mierināšana). Tad pamazām baiļu avota klātbūtne jāpalielina līdz suns ir gatavs  to uztvert mierīgi jau pilnībā.


Baiļu ignorēšana nav atrisinājums

Saimnieks var suni nemierināt un neatbalstīt, bet tomēr nedrīkst palikt pasīvs. Pat, ja sunim nesaprotot, tomēr ir ar apdomu jāveido plāns, lai baiļu avotu sunim prezentētu atbilstošos apmēros un suns būtu spējīgs aprobežoties ar veselīgu ziņkāri vai apbalvot vismaz vēlamāko reakciju, ja mierīga reakcija nav iespējama. Jo atstāšana pašplūsmā, var attīstīt nevēlamu reakciju, kuru izlabot vairs nebūs tik vienkārši.

Ja saimnieks nolemj ignorēt suni un ļaut tam tikt galā pašam, viņš iemāca sunim nemeklēt atbalstu pie sevis, bet tādā gadījumā suns problēmu risinās pats. Suņa tālākā uzvedība būs instinkīva: ja suns spēs pārvarēt pasīvās bailes (bēgšanu vai sastingšanu), tad visdrīzāk pievērsīsies aktīvajām (uzbrukšana vai kļūšana hiperaktīvam (graušana, riešana, lēkšana pret sienām). Tā nebūs baiļu pārvarēšana, bet gan suņa paša izvēlēta uzvedība, kura nākotnē var pāraugt nopietnā problēmuzvedībā un tad jau būs divas problēmas ar kurām cīnīties- bailes un nevēlama reakcija uz tām.

Tiem, kuriem ir izdevies bailes uzvarēt bez saimnieka iejaukšanās, īstu baiļu nav bijis. Nelielu stresu, ieraugot kaut ko nepazīstamu, suns tiešām var pārvarēt pats- to izpētot. Bet tādā gadījumā nav vērojama nekontrolējama, paniska reakcija.

Vairāk par to, "Kas ir bailes?" lasiet šeit.

Izveidots ar Mozello - labo mājas llapu ģeneratoru.

 .