Par mani


Mani sauc Laine Kupča. Suņi ir mana mīlestība, dzīvesveids un ikdiena jau no bērnības, kad trīs gadu vecumā viena pati vedu pastaigās mūsu ķēdes (to, ka turēšana pie ķēdes ir nežēlīga izturēšanās pret dzīvnieku, sapratu krietni vēlāk) plušķīti Reksi. Un deviņu gadu vecumā pratu atrast kontaktu un šo to iemācīt mūsu nākamajam ķēdes sunim- Sibīrijas haskija jauktenim. Lieki piebilst, ka toreiz kā to darīt nebiju pat televīzijā redzējusi un arī mūsu ģimenē par to nevienam nebija ne nojausma ne interese.

Nākamais un pirmais Mans Suns ar Lielo burtu bija Dons Larss de Marko, kuru mamma man uzdāvināja 17 gadu vecumā vārdadienā un ar kuru es apzināti sāku savu brīnišķīgo ceļojumu suņu pasaulē. Diemžēl informācijas trūkums toreiz lika doties pie treneres, kura izmantoja tikai piespiešanu un iebiedēšanu, kā arī monotomu komandu atkārtošanu stundu garumā kā paklausības panākšanu. Pie tam mājas apstākļos suns, kurš līdz galam tā arī netika iepazīts, sāka uzbrukt pārējiem mājdzīvniekiem un draudēt ar rūcieniem cilvēkiem, uz ko no treneres puses saņēmām tikai jaunus padomus pakļaut un sodīt. Šāda apmācības veida un savu rakstura īpatnību dēļ, Marko piedzīvoja milzīgu stresu, kā rezultātā nonāca psiholoģiskā bezpalīdzības stāvoklī, ko uzvedības speciāliste P.B. McConnell savās grāmatās min kā ekvivalentu cilvēkiem sastopamajā depresijā. No milzīgā stresa Marko sāka smagi slimot jau jauns esot un jau septiņu gadu vecumā bija jāiemidzina, lai atbrīvotu viņu no ciešanām, kuras sagādāja smaga ādas vēža forma. Toreiz neviens pat neieminējās, ka stress dzīvnieku var novest šādā stāvoklī un cik milzīgu palīdzību varētu viņam sniegt tikai ar ikdienas stresa atrisināšanu.

Paldies Marko par kopā pavadīto laiku un lai piedod viņš manu nezināšanu toreiz, bet tieši šādi neveiksmīgi iznākumi cilvēku, kurš tos analizē, noved pie atbildēm, tāpēc  kā savas tagadējās izpētes un apmācības vienu no neatņemamām sastāvdaļām esmu ievietojusi tieši stresa menedžmentu.

Haskija jauktenis Moro un Mans Suns Marko



Izglītība kinoloģijā

Esmu kinoloģe ar teju divdesmit gadu pieredzi suņu apmācībā. Četrpadsmit no tiem pavadīti Valsts policijas Kinologu nodaļā, kur saņēmu valsts izsniegtu profesionālās kvalifikācijas apliecību policists- kinologs. Turpināju savu darbu ar Manu pirmo VP darba Suni Bumeru, bet vēlāk arī ar Manu Suni VP darbinieku- Leonardo Jacob Fors- Fortis. Paralēli apmācīju arī citus īslaicīgi pie mums vai pie saimniekiem dzīvojošos suņus ikdienas iemaņām un arī darbam- pēdu meklēšanā, priekšmetu meklēšanā, personu meklēšanā, vielu meklēšanā, aizsardzībā un bīstamu personu aizturēšanā.

Brīvajā laikā apmācu savus suņus arī  tādās paklausības disciplīnās kā BH (suns kompanjons), VDK (vispārējās dresūras kurss), VPK (vispārējās paklausības kurss), Obedience (starptautiskā paklausība), Obedience Rally (Paklausības rallijs), IPO b (paklausība darba suņu starptautiskajā eksaminācijā). Ar saviem suņiem esmu veiksmīgi startējusi šo un citu disciplīnu sacensībās.

Es uzskatu, ka lielāks ieguvums par profesionālo kvalifikāciju man kā kinologam tomēr ir praktiskais darbs un nemitīga interese par jaunākajiem atklājumiem suņu apmācībā. Tāpēc turpinu lasīt un klausīties uzvedības speciālistu un pasaulē atzītu treneru atklājumus, kā arī ieviešu praksē tieši jaunākās uz zinātniskiem pētījumiem balstītās metodes, kuras noliedz iebiedēšanu kā efektīvu un ētisku mācību pieeju.

Mani Suņi VP darbinieki: no kreisās Bumers un Fortis




Harmoniska kopdzīve ar suni- vislielākā interese

Lai gan darbs un sportošana ar suņiem ir daudzu cilvēku, arī mana aizraušanās, tomēr tieši harmoniska kopdzīve ar suni ir tas, kas nepieciešams, lai kopā būšanas laiks būtu prieks sunim, miers pašam un lepnums cilvēkos izejot. Jo nesalīdzināmi ilgākas stundas mēs pavadām mājās, ģimenē un atpūtā, nevis sacensībās vai darbā. Tāpēc svarīgāk par labiem nopelniem sacensībās ir tieši suņa iekļaušana ģimenes ikdienā, jāsaka gan, izmantojot tikai PN apmācību, iekļaušanās nopelnus neizslēdz!

STRESA MENEDŽMENTS. Pirmais pamudinājums, protams, bija saskatāms manā augstāk minētajā stāstā par Marko, bet tā kā savulaik piedalījos patversmju suņu socializācijā un māju meklējumos, pamanīju, ka visbiežāk saimnieki no suņiem atsakās tieši nekontrolējamas uzvedības dēļ (agresija, pavadas vilkšana, riešana, miskastes vandīšana, hiperaktivitāte uc.). Tā NAV nepaklausība, bet gan instinktīva reakcija, īsi sakot- visa pamatā ir stress. Suns nezina, ka ir jāklausa, jo viņš ir dzīvnieks un, ja vien nav iemācīts rīkoties savādāk, viņš rīkojas instinktīvi. "Stresa menedžements" ir ļoti individuāls un plašs temats, bet ar tā palīdzību, nereti, pat suns, kurš nezina nevienu komandu, ir spējīgs būt suns, kurš reaģē mierīgi.

Mans Suns: Ela


KOMUNIKĀCIJA. Visas paklausības pamatā ir komunikācija- tas ir jāzina saimniekam. Atsaukšanās uz saimnieka komunikāciju ir tas, kas man nesīs visu LABĀKO, ko vien varu tagad saņemt- tas ir jāzina sunim. Pārzinot suņa ķermeņa valodas (suņa pamata valoda) vissīkākās nianses, sainieks būs spējīgs paredzēt katru suņa nākamo soli. Cilvēki pārsvarā komunikācijai lieto valodu, tāpēc nereti suņa darbības saucam par "pēkšņām" un suņus par "neparedzamiem", lai gan patiesībā suns "runāja" jau ilgi pirms "darīja". Ilga pieredze darbā ar suņiem rada dabīgu spēju komunicēt un izprast suņus- tas ir svarīgi, lai noteiktu problēmuzvedības cēloņus. Tomēr teorētiski iepazīt svarīgas nianses var jebkurš- tad atliek vien tās ieviest praksē.

KĀPĒC TIKAI POZITĪVAIS NOSTIPRINĀJUMS? Pirmkārt jau tāpēc, ka mīlu savus suņus un katrs solis tuvāk harmoniskai kopdzīvei ir kā "balzams manai dvēselei". Bet turpināt meklēt jaunas apmācību metodes un pieejas mani visvairāk pamudināja fakts, ka ir uzvedības problēmas, kuras nav iespējams atrisināt dzīvnieku sodot. Studējot ārzemju literatūru par uz zinātniski pētnieciskajiem darbiem radītajām apmācību metodēm, ieguvu zināšanas, kuras izmantojot praksē, saņēmu skaidras atbildes: Ja dzīvniekam prot pierādīt, ka vēlama uzvedība ir vērtīga, viņš to atkārtos (pozitīvais nostiprinājums). Tikpat nozīmīga ir komunikācija starp suni un saimnieku un stresa mazināšana suņa ikdienā. Pareizi sagatavojot suni un pamazām prezentējot tam apstākļus, kuri agrāk veicināja problēmuzvedību (visbiežāk instinktīva reakcija uz stresu), saimnieks iemāca sunim sev vēlamu uzvedību veidā, kurš abiem rada prieku (vai tad prieks nav īstais iemesls kāpēc 95% mūsdienu saimnieku izvēlas savu dzīvi saistīt ar suni?) Un pārsteidzošākais ir tas, ka pat suņi- seniori, "sarežģīti suņi", mazi suņi (utt.) ir gatavi mācīties!

KĀPĒC BEZ SODA? Esmu izmantojusi dažādas sodu saturošas metodes (lai man piedod mani suņi) un esmu mācījusi citus tās izmantot pret viņu suņiem (es tiešām domāju, ka nevar savādāk), bet radītais stress ir tikai bojājis suņu un viņu saimnieku dzīvi, komunikāciju un uzvedību. Stress rada problēmas, nevis tās risina. Godīgs, zinošs saimnieks pratīs pamanīt, ka sods "nokauj simptomus", problēmu nerisinot, bet nerisināta problēma ir "bumba ar laika degli" (vairāk par soda neizmantošanu sadaļā "sodam NĒ!"


Ar Lielo burtu Mans Suns es varu rakstīt tikai četrus no visiem, kuri pie mums ir bijuši īsāku vai garāku laiku, jo tā ir mana pārliecība- sunim ir jābūt Īpašam, lai viņš būtu Mans. Cilvēks, ja vien viņš visu savu dzīvi nevelta tikai suņiem, nav spējīgs būt Saimnieks baram.

VĒL PAR MANIEM SUŅIEM LASIET UN SKATIETIES VIDEO ŠEIT.

Īsu brīdi trīs no Maniem Suņiem ar Lielo burtu dzīvoja kopā, tāpēc šis ir rets foto: uz zemes sēdošie no kreisās- Fortis, Ela un Bumers.


Izveidots ar Mozello - labo mājas llapu ģeneratoru.

 .