MansSuns - LASĪTAVA

Suns un bērns

Tue, 03 Mar 2026 08:57:00 +0000

LABĀKĀ APMĀCĪBA IR TĀ, KAS PAREDZ VISU

Pat ja bērni jums vēl nav, labākais kā nodrošināties ir mācīt suni tā it kā viņi būtu. Kāpēc? Tāpēc, ka pārāk daudz suņi zaudē savu ģimeni, jo nav spējīgi sadzīvot ar pēkšņi pieteikušos bērniņu.

Tāpat, neparedzētu apstākļu ietekmē mājas zaudējuši suņi, krietni vieglāk atrod jaunas, ja ir spējīgi sadzīvot ar bērniem.

Mācīties sadzīvot, pirmkārt jau, nozīmē bērnus regulāri redzēt un dzirdēt- pierast pie bērniem, kas spēlējās, braukā ar skūteriem, mētā bumbu vai aiz prieka iesaucās.

SUŅA PROBLĒMUZVEDĪBAS, kuras var traucēt sadzīvojot ar bērnu: nespēja palikt malā, vēlme visu laiku būt centrā, stresa ietekmē reaģēt asi (reaktīvi), suns pieradis dzīvot bez robežām- (ņemt ko grib, ēst ko redz, nokārtoties, kur pagadās utml.), nekontrolējama emocionāla sagaidīšana vai vienkārši prieks, kurš tiek izreaģēts uz saviem cilvēkiem), resursu sargāšana (agresija ēdot, guļot, spēlējoties utml.), suns komunicē agresīvi, kad kaut ko nevēlas, agresija savu suņu starpā vai agresija pret savas mājas citiem dzīvniekiem, agresija esot pie pavadas uc.

PROBLĒMAS SOLOŠA ATTIEKSME NO PIEAUGUŠĀ PUSES: UZSKATĪT, KA SUNIM VISS IR VIENKĀRŠI JĀSPĒJ TOLERĒT.

Tā nav- suns ir visam pakāpeniski jāsagatavo un arī bērnam ir vai nu jāierāda srtingras robežas vai tās fiziski jārada- bērnu sētiņas, piemēram.

BĒRNA PROBLĒMAS SOLOŠO RĪCĪBU jānovērš pirms tā notiek! Suns ir jāliek mierā, kad viņš ēd, kad guļ un kad spēlējas ar savu mīļu mantu. Suni nevajag apskaut, viņam gulties virsū, raut, vilkt, stumt, skriet viņam pakaļ. Bet vēl drošāk ir mācīt bēran: SUNI PASAUKT, AICINĀT UN APBALVOT PAR PAKLAUSĪŠANU AR MANTU VAI KĀRUMU.

Ja suns šobrīd neatsaucas- lai tiek galā pieaugušais!

ZINĀT STINGRAS ROBEŽAS IR IEGUVUMS UZ DZĪVI- GAN SUNIM, GAN BĒRNAM!

Pat ja tagadējais suns uz šo brīdi ir lielisks draugs bērnam, zināt kur apstāties un kā pamanīt nepatiku, noderēs kad bērns satiks citu suni, kurš vairs nebūs tik draudzīgs vai kad mainoties vecumposmas vai veselības stāvoklim arī savu draudzīgo suni vajadzēs vairāk likt mierā.

R+ apmācība- visdrošākais veids kā novērst nevēlamo

Kāpēc tieši uzvedības pozitīva nostiprināšana? Jo sodot uzvedība tiek tikai apspiesta un asociācijas ar notiekošo tiek veidotas negatīvas. Suņiem nav tāda domāšana kā mums- mainoties apstākļiem, suns uzvedību, visdrīzāk, atkārtos uz nu jau vēl lielākās negatīvās bāzes. POZITĪVU UZVEDĪBU TĀ NEIZDOSIES IZVEIDOT.

MĀCOT SUNI POZITĪVI UN MENEDŽĒJOT VĒL NEIEMĀCĪTO, iespējams pakāpeniski apgūt mierīgas un draudzīgas reakcijas, kuras ar laiku nebūs nepieciešams nemitīgi kontrolēt. POZITĪVAIS LIEK NOSTIPRINĀT REAKCIJU PILNĪBĀ.

Pieradināšana un apmācība sākas ar brīdi, kad bērniņš un suns sāk dzīvot vienā mājā

Ja ģimenē ienāk zīdainītis un suns jau ir ilggadējs iemītnieks, bet arī visos citos variantos, svarīgi ir sākt tik pamazām, cik vien tas ir iespējams. Jo uzmanīga būs pieradināšana un rūpīgāka apmācība, jo pamatīgāki "pamati" abpusējai draudzībai nākotnē.

SĀKUMĀ PIERAST, KA MAZAIS IR UN KĀDS VIŅŠ IR- PIERAST, KA TAS MANI NEAPDRAUD!

Redzēt, bet netuvoties.

Ostīt, bet nepieskarties.

Dzirdēt, bet nereaģēt.

Tātad, sākumā visa pamatā ir vides menedžments, jeb nodalīšana brīžos, kad "abas acis" nevēro suni un bērnu.

Iepazīstinot suni ar bērnu, kurš pats jau ir spējīgs pārvietoties, bet vēl nav vecumā, kurā ir spējīgs sekot instrukcijām, ideālā gadījumā, būs nepieciešama divu pieaugušo dalība vai bērniem paredzētās sētiņas novietošana starp bērnu un suni.

Šāda vecuma bērni ir grūti kontrolējami, tāpēc sētiņa būs nepieciešamība, lai suns nejustos vajāts, bet tajā pat laikā nebūtu jāizraida no telpas- varētu no droša attāluma vērot mazo un pierast.

Ar lielāku bērnu visu var sarunāt iepriekš un viņš var aktīvi piedalīties suņa apmācībā, bet tikai ar vienu nosacījumu- pieaugušie to vēro un kontrolē.

VAI SUNS VAR BŪT TIK LIELISKS DRAUGS BĒRNAM, LAI BĒRNS BŪTU AIZŅEMTS UN VECĀKIEM BRĪVĀKAS ROKAS?

Nē. Suns vienmēr ir vēl viena persona un vēl viena iespēja kaut kam nelāgam notikt, ja viņš netiks pieskatīts, mācīts un ievirzīts.

BĒRNS NOTEIKTI IEGŪST DAUDZ, JA DZĪVO KOPĀ AR SUNI, pie nosacījuma, ka šī kopdzīve tiek organizēta atbilstoši.

Bet pieaugušajam darba būs vairāk, sevišķi jau ja suns izrādīsies krietni vairāk mācāms kā gaidīts- ļoti daudziem nepietiek ar parastas skoliņas apmeklēšanu vien!

Pozitīvas apmācības (R+) efektivitāte ir atkarīga no izpratnes.

Mon, 23 Feb 2026 13:32:00 +0000

KUR IR PROBLĒMA- BŪT VIENKĀRŠI LABAM pret suni?

Kamēr labā attieksme aprobežojas ar suņa žēlošanu un būšanu cilvēcīgi labam, tā ir tikai attieksme un suņa uzvedību var padarīt gan pieņemamāku, gan patiešām briesmīgu.

Jo SUNS IR DZĪVNIEKS ar saviem instinktiem, pieredzēm un reakcijām, kuras noteiktos apstākļos var ne tikai nebūt romantiskas, bet var pat būt bīstamas.

VIŅŠ TAVU ‘LABS’ VAR VIENKĀRŠI NESAPRAST, VAR PĀRPRAST, VIŅAM TAS VAR ŠOBRĪD NEBŪT SVARĪGI, un ar apkārt notiekošo asociējot ko citu- piemēram, nepatīkamu, biedējošu var sākt pat aizstāvēties.

Tavs kaķis viņam var šķist 'labs' medījums.

Tavs bērns viņam var šķist ‘labs’ iemesls, lai sargātu savu mantu ar kampienu.

TAS, KAS TAVAM SUNIM ‘LABS’, NEDRĪKST DARĪT PĀRI:

VIŅAM PAŠAM, TEV UN APKĀRTĒJIEM- NE CILVĒKIEM, NE DZĪVNIEKIEM, arī citu mantai nē.

Apmācībā minētais 'POZITĪVS' nav domāts vienkārši 'labs', tas ir kā +, jeb pievienots PASTIPRINĀJUMS.

Starptautisks apzīmējums: +R

Precīzi un sunim saprotami, pievienotas sekas viņa konkrētajai uzvedībai..

Ja suns mērķtiecīgi ATKĀRTO kādu uzvedību, POZITĪVAIS PASTIPRINĀJUMS IR- tu vari to ne redzēt, ne saprast, jo tas ir saistīts ar pozitīvu emocionālo stāvokli, kas seko tam, ko suns mācās un nostiprina. Gan instinktos, gan pieredē balstīti.

Ja tavs suns turpina trakot, kad pastaigās ierauga svešu suni, lai jau sen māci to nedarīt, nozīmīgākais pozitīvais iznākums šādos apstākļos viņam ir tieši trakošana.

CEL POZITĪVU VĒRTĪBU TAVĀM MĀCĪBĀM ĀRPUS PROBLĒMĀM un pakāpeniski atgriezies pie grūtajiem apstākļiem.

Starp citu, šādi pozitīvs, jeb pievienots var būt arī sods, to sauc par pozitīvo sodu (P+).

KĀPĒC SODU (+P) NELIETOT?

1️⃣.SUNS MĀCĀS TIKAI NO POZITĪVĀM SEKĀM, arī kad kāds māca tikai sodot, suns mācās, kad redz iespēju no soda izbēgt- jūtot atvieglojumu, kas darbojas kā negatīvais pastiprinājums (-R);

2️⃣.Stress un izvairīšanās ir dabīga reakcija paredzot sodu, SUNS NEMĀCĀS, KAS JĀDARA, bet streso un izvairās vai CĪNĀS. Bet paaugstinātais stress, visdrīzāk, rada jaunas, emocionālas un nevēlamas uzvedības. Vairāk lasi, klikšķinot šeit.

Pozitīva apmācība, kad tā ir efektīvi pielietota, ir situācijas izpratne, kurā ar menedžmentu (BEZ SODA) tiek panākts, ka suns NEPRAKTIZĒ NEVĒLAMO, paralēli tiek attīstīta vēlamā uzvedība- PIEVIENOTAS SUNIM POZITĪVAS SEKAS PAR VĒLAMO, lai to nostiprinātu.

Galvenā pazīme, ka cilvēks nesaprot, kas ir pozitīva (R+) apmācība ir tā, ka viņš apgalvo, ka IR LABS, bet apmācību balsta uz morāles kopumu (Alfa teorija, “Kurš ir galvenais?” ierādīšana, “radziņu aplaušana” utt.) un nevēlamās uzvedības sodīšanu, disciplīnas ieviešanu, sava statusa pierādīšanu.

Nejau KAUT KAS TĀDS IR JĀDARA, lai neskaitītos pozitīvas apmācības NEpraktizētājs, bet pietiek ar to, ka neizprot suņa uzvedību tā, lai prastu pielietot pozitīvā pastiprinājuma spēku apmācībā, nevajadzīgi nelietojot dažādas tehnikas (lasi sodu, jo tas ir tā mērķis), lai pierādītu sunim, ka viņš šo uzvedību atrkārtot negrib.

Piemēram, manam sunim nevajag apbalvojumu, viņam pietiek ar to, ka es akceptēju to, kas man patīk.

Laikā, kad diskusijas arī Latvijā kļūst arvien vērā ņemamākas, centīsimies būt precīzi tajā, ko zinām!

STIMULS NOSAKA UZVEDĪBU

Mon, 23 Feb 2026 13:32:00 +0000

Stimuls ir parādība, apstākļu kopums, līdzeklis u. tml., kas stimulē (ko); ierosinošais kairinājums. (Tezaurs.lv)

Suns uztver stimulus ar maņu palīdzību (ierauga, saož, sadzird, sagaršo (arī mutē ir smaržu receptori), satausta (caur ādu).

SAJŪTOT STIMULU, suns attiecīgi REAĢĒ- instinktos un pieredzē balstīti.

PIEREDZE VAR IEMĀCĪT SUNI UZ STIMULU REAĢĒT NEDABĪGI. Bet primārā reakcija ir iedzimto īpašību kopums.

NEGATĪVA PIEREDZE REAKCIJU APSPIEŽ. Pat, ja ārēji negatīva pieredze šķiet tūlītēja un efektīva, reakcija turpina ‘dzīvot’ līdz izpaudīsies, kad apstākļi mainīsies.

POZITĪVA PIEREDZE (ko suns saista ar stimulu) UZVEDĪBU NOSTIPRINA. Tas ir pozitīvais pastiprinājums (R+), kas māca jaunas reakcijas, kuras lietot veco vietā.

PIEREDZE VAR KĻŪT VĒRTĪGĀKA PAR INSTINKTIEM. Jo spēcīgāki instinkti, jo rūpīgāk jāorganizē pozitīvās pieredzes saistīšana ar citiem stimuliem vidē. Noteiktos gadījumos tas ir darbs visa mūža garumā.

VIDĒ IR VAIRĀK UN MAZĀK NOSĪMĪGI STIMULI.

Mainoties videi, var mainīties arī suņa spēja reaģēt uz kādiem stimuliem, jo citi vidē ir suņa uztverē vērtīgāki.

Šeit ir liela nozīme suņa socializācijai- esošajām asociācijām par konkrētās vides nozīmi.

RŪPĪGI UN ATBILSTOŠI SOCIALIZĒTS SUNS VIENMĒR IR SPĒJĪGAKS SADARBOTIES UN MĀCĪTIES.

Nepareizi socializētam vai nesocializētam sunim vienmēr ir lielāka iespēja attīstīt bailes, agresiju, hiperaktivitāti, nespēju koncentrēties vai novērsties no satraucošā ikdienas mācību laikā. Kas attīsta tikai arvien plašākas nevēlamas reakcijas.

SUNS VISU DZĪVI IR GATAVS MAINĪT SAVAS ASOCIĀCIJAS AR STIMULIEM.

Suns visu dzīvi ir socializējams. Suns visu dzīvi ir mācāms.

Bet krietni vērtīgaka un vieglāka ir atbilstoša suņa socializācija kucēna vecumā, kad viņš vēl veido savu priekšstatu par apkārtējo pasauli. Noturīgākās un veiksmīgākās ir pirmās pieredzes ar kādiem noteiktiem stimuliem, krietni grūtāk ir izmainīt negatīvu pieredzi, kas radusies kā pirmā, sevišķi jau, ja tā ir traumatiska.

Piemēri: Suns var labi sadzīvot ar savu kaķi un dzīt visus svešos. Nedzīt savu kaķi, ja ir ar viņu divatā, bet dzīt, kad blakus ir citi suņi. Nedzīt, kad ir citi suņi un ģimenes pieaugušie, bet dzīt, kad ir tikai ģimenes bērni. Suns, kurš ir īsts mednieks (ar prasmi arī nogrābt un purināt) var tikt iemācīts piemēroti uzvesties kaķa klātbūtnē, bet nekad nebūs droši ar viņu atstājams. Suns, kurš svešus kaķus dzen visu mūžu, bet nav īsts mednieks (nav ar iedzimtu tendenci grābt- tikai aizdzīt), pie noteiktiem apstākļiem var tikt droši iemācāms dzīvot ar savu kaķi.

Zilas acis suņiem

Thu, 15 Jan 2026 19:48:00 +0000

ZILAS ACIS SUNIM- prieks vai posts?

Ja zilas acis sunim bieži vien tiek skatītas kā īpaši simpātiska pazīme, tā tomēr var būt arī pazīme, kas liek painteresēties vairāk par konkrētā suņa veselību- īpaši jau dzirdi un redzi, kā arī gēniem, ko viņš var nodot saviem pēcnācējiem.

Zilas acis nav zilā pigmenta rezultāts, bet gan drīzāk pigmenta trūkums acs varavīksnenē. Šis pigmenta trūkums izraisa gaismas izkliedi, izmantojot to pašu mehānismu, kas izraisa debesu zilumu. Interesanti, ka izsargājošā pigmenta trūkuma dēļ cilvēki ar zilām acīm var būt vairāk pakļauti ultravioleto saules staru radītiem bojājumiem. Tomēr nav pierādījumu par šādiem ar acu krāsu saistītiem bojājumiem zilacainajiem suņiem.

Merle krāsojums un zilas acis

Lielākajai daļai suņu acis ir dažādu toņu brūnas vai zeltainas. Bet kurām suņu šķirnēm ir zilas acis? Zilas acis ir sastopamas tikai dažām šķirnēm, īpaši populāri ar šo savu pazīmi ir Sibīrijas haskiji, Austrālijas aitu suņi, borderkolliji, arī korgiji. Runājot par zilām acīm suņiem, to krāsa var būt no gaiši zilas līdz gandrīz baltai, un tā var skart abas acis, vienu aci vai tikai vienas vai abu acu daļas.

Ar zilacainiem suņiem bieži tiek saistīti vairāki apmatojuma veidi, taču katrs no tiem ir atsevišķs, nesaistīts gadījums. Piemēram, suņiem ar merle krāsas apmatojumu parasti ir zilas vai daļēji zilas acis. Merle krāsojums suņa apmatojumā izpaužas kā neregulāri, pilnībā pigmentēta apmatojuma plankumi, kas kontrastē ar gaišāka fonu, kas sastāv no viena pigmenta, piemēram, vienkrāsains melns uz pelēka vai vienkrāsains brūns uz gaišbrūna.

Tā kā merle krāsojums var būt saistīts ar veselības problēmām, piemēram, kurlumu un aklumu, ir aizliegts krustot divus merle krāsas suņus! Un šeit es ieteiktu uzmanīties visiem, kuri kāro suni ar skaisti zilām acīm, bet nevēlas rūpīgi izvēlēties, kur iegādāties kucēnu. Vienmēr ir vērsts izmeklēt godprātīgu audzētāju, kurš apzinās nepieciešamību veikt pārdomātu ciltsdarbu (jā, ciltsrakstiem IR nozīme!), lai pirmkārt izvēlētos vairot suņus viņu paredzami labās veselības un konkrētās šķirnes īpašību kvalitātes nostiprināšanai, nevis lai tirgotu suņus ar ‘odziņu izskatā’.

Albīnisms un zilas acis

Albīnisms ir sastopams dažām šķirnēm un tas nav saistīts ar citiem minētajiem krāsojumiem. Albīniem suņiem ir gaiši zilas acis. Tas rodas, ja sunim ir divas noteikta albīna gēna kopijas. Saistīto veselības problēmu dēļ albīns nav apstiprināta krāsa nevienā šķirnē.

Īpaši haskijiem- tie paši gēni, bet acis var būt arī brūnas!

Interesanti, ka Sibīrijas haskijiem zilo acu cēlonis atšķiras no apmatojuma krāsojuma ietekmējošajiem faktoriem. Noteiktais gēns, kurš izraisa Sibīrijas haskiju zilo acu krāsu darbojas kā dominējošais, un 53% zilacaino sibīriešu ir tikai viena konkrētā gēna kopija. Tomēr zilās acis ne vienmēr rodas šī iemesla dēļ. Daudziem brūnacainiem suņiem arī ir vien gēna kopija, kas, iespējams, ir saistīta ar gēniem citās vietās. Piemēram, suņiem ar tumšas sejas maskas gēnu bija daudz lielāka iespēja iegūt brūnas acis pat ar konkrētā gēna kopiju.

Neskatoties uz to, zilacainā gēna klātbūtne izskaidroja, ka lielākajai daļai (82 no 108 zilacainajiem suņiem jeb 75%) zilacaino Sibīrijas haskiju pētījumā. Nebija atšķirības, vai abas acis bija zilas, tikai viena bija zila, vai tikai vienas vai abu acu daļas bija zilas.

Liela daļa brūnacaino suņu nēsā vienu iespējamo kopiju. Kāpēc viņiem acis nebija zilas? Tas nav noskaidrots. Tas var būt saistīts ar gēniem citās suņa ķermeņa vietās. Dažreiz gēni var mijiedarboties ar citu gēnu ietekmi pat itkā nesaistītās vietās vai pat maskēt to. Šajā gadījumā suņiem ar gēnu, kas izraisa tumšu sejas masku, ir daudz lielāka iespēja iegūt brūnas acis, pat ja viņiem ir "zilacainā" mutācija. Kāpēc?

Kaut kādā veidā tumša maska jeb gēns, kas izraisa tumšu masku, šķiet, izraisa pigmenta attīstību acīs, neskatoties uz zilacaino gēnu, kas izraisa zilas acis. Taču tas joprojām nav tik vienkārši, jo dažiem brūnacainajiem suņiem nebija tumšas maskas gēna. Tas liecina, ka Sibīrijas haskijiem varētu būt neatklātas, bet neparastas ģenētiskas ietekmes uz zilajām un brūnajām acīm.

Lai gan daudzi dažādi apmatojuma veidi pastāv līdzās mutantiem zilacainajiem gēniem, gēns, kas īpaši izraisa zilas acis Sibīrijas haskijiem, joprojām ir noslēpums. Tas nav tas pats, kas izraisa zilas acis citām šķirnēm, un to nevar attiecināt arī uz tiem gēniem, kas rada viņu apmatojuma krāsojumus.

Posttraumatiskā stresa sindroms suņiem (PTSS)

Fri, 12 Dec 2025 16:44:00 +0000

Posttraumatiskā stresa sindroma cēlonis parasti ir augsta stresa līmeņa pārdzīvojums, kas ir ārpus indivīda ikdienišķās dzīves pieredzes. Cilvēkiem, vienkārši sakot, prātā notiek atkārtota traumatiskā notikuma piedzīvošana atkal un atkal, tā rezultātā attīstot dažādas problēmas asociācijās, uztverē un uzvedībā. Lai arī mēs nevaram tieši atbildēt, kā PTSS piedzīvo suņi, simptomi no mūsējiem viņiem daudz neatšķiras.

Arī Teksasas A&M Veterinārmedicīnas un biomedicīnas zinātņu koledžas asociētā profesore Dr. Lori Teller apgalvo to, ko arī citi, kuri savu dzīvi saista ar suņiem, var apliecināt: suņi var ciest no psiholoģiskiem stāvokļiem līdzīgi kā viņu cilvēki, arī PTSS. Šī iemesla dēļ saimniekiem var būt noderīgi apzināties iespējamos cēloņus, diagnozi un to, kā suņu posttraumatiskā stresa traucējumus var pārvaldīt, lai sunim nodrošinātu vislabāko iespējamo dzīvi pēc stresa un traumas periodiem.

Aptuveni 5 līdz 17% suņu cieš no suņu PTSS, taču, tā kā šis stāvoklis suņiem ir atpazīts tikai pēdējo 10 gadu laikā, Tellere piemetina, ka vēl ir daudz ko mācīties, lai vispār atpazītu simptomus.

To, kas sunim rada tik smagu pārdzīvojumu ir viegli iedomāties kā smagu fizisku traumu, cita dzīvnieka, suņa uzbrukumu, vardarbību, ciešanu avārijā, dzīvi kucēnu fermā vai pamestībā klaiņojot. Bet ne vienmēr tā tas ir. Reizēm tas ir itkā neliels negadījums, kas citam sunim būtu ātri aizmirstams, bet konkrētajam sunim tas ir gana nozīmīgs, lai pakāpeniski attīstos PTSS.

PTSS vieglāk pakļaujami ir veci suņi, slimi suņi, kucēni, suņi, kuri jau tā ikdienā piedzīvo pārāk lielu stresu un nav spējīgi to kvalitatīvi pārstrādāt, suņi kuri nesaņem pietiekamu ikdienas nodrošinājumu, ir badā, par maz guļ, spēcīgi salst vai pārkarst utml.

Tellere apgalvo: “PTSS simptomi suņiem ir līdzīgi kā cilvēkiem, un tie ietver hronisku trauksmi; hipermodrību; noteiktu cilvēku, vietu vai situāciju (utml.) izvairīšanos; miega traucējumus; bailes būt vienam (atšķirtības trauksmi); samazinātu interesi par iecienītākajām aktivitātēm; bailes, agresiju.”

Interesantākais un grūtākais, lai atpazītu to vai sunim ir radies PTSS no kāda biedējoša notikuma- suns simptomus parasti attīsta pakāpeniski tuvākā mēneša laikā. Izņemot gadījumus, ja tā ir viņa pirmreizējā pieredze šādā situācijā. Piemēram, kucēnam uzbrūk svešs suns un viņam tā ir pirmā pieredze ar svešiem suņiem kā tādiem.

Tas ir atbilstošas, laicīgas suņa socializācijas un ikdienas stiprināšanas viens no galvenajiem iemesliem. Atbilstoša- suns, kurš jau ir uzkrājus bagātīgu POZITĪVO pieredzi ar citiem suņiem (vai jebko- pēc situācijas), neveiksmi pārcietīs vieglāk. Laicīga- nebūsiet nokavējis iepazīstināt savu suni ar POZITĪVIEM socializācijas piemēriem laikā, kad viņš vēl ir krietni atvērtāks mācībām, kā piemēram, kucēna vecumā.

Arī pēc adopcijas, atpazīt vai jūsu suns ir piedzīvojis traumatiskus notikumus savā dzīvē iepriekš, būs nepieciešams iedzīvošanās laiks. Pirmkārt jau jūs nepazīstat šī suņa personību un tās izpausmes. Suņi, kuri adoptēti no sliktiem apstākļiem pirmās dienas mēdz izgulēties un arī citādi jaunajās mājās kādu laiku uzvesties pasīvi. Un tikai ar laiku atklāt patiesās emocijas ar augstāk minēto uzvedību.

KO DARĪT, JA SUNS PIEDZĪVOJIS TRAUMU (vai- ko darīt pēc jebkura strespilna notikuma? Daudziem pilsētas suņiem- pat pēc ikdienas pastaigas piesātinātajā pilsētvidē. Jo bieži vien cilvēki tā arī neatpazīst traumu, kuras simptomus pamanīs tikai dienas vēlāk)?

NĒ MIEGAM- JĀ MIERAM PĒC TRAUMAS. Ja sunim ir bijis reaktīvs notikums (vai bailes, vai augsts uzbudinājums), situāciju pārtraukt un vērojot suni ļaut viņam brīvi izkustēties. Piemērotākais izkustēšanās veids: viegla garā pavada, brīva kustība, brīva ostīšanās, skatīšanās, atjēgšanās, ideālā gadījumā rakšana, graušana, plucinàšana, izskriešanās, kārumu meklēšana.

Ja sunim atbilstoši tiek dota izvēlēs brīvība (tas nenozīmē mierīgi skatīties kā suns reaģē reaktīvi vai agresīvi uz apkārt notiekošo- tas ir nekavējoties jāpārtrauc un suns jānovirza), viņi parasti paši labi parāda, kas ir viņiem piemērotākais nomierināšanās veids.

Svarīgi NEPAŅEMT ĪSĀ PAVADĀ, NELIKT STINGRI KLAUSĪT KOMANDĀM, NEIELIKT BŪRĪ, MAŠĪNĀ VAI CITĀ BEZIZEJĀ, kur suns turpina stresot līdz sāk darīt ko citu, kā piemēram, aizmieg- STRESU NEPIECIEŠAMS PĀRSTRĀDĀT!

Pētījumā zemāk varam lasīt, ka suņi, kuriem pēc traumas nav bijusi iespēja stresu pārstrādāt, bet viņi tā vietā gulējuši- PTSS piedzīvo biežāk, nekā suņi, kuriem bijusi šāda iespēja.

KO DARĪT, JA PARĀDĪJUŠIES SIMPTOMI? To pašu, ko jūs darītu, ja suns citu iemeslu dēļ jūtas nedroši kādā situācijā. Pirmkārt jau, pārliecinieties par sava suņa veselības stāvokli pie kvalitatīva veterinārārsta. Tad meklējiet profesionālu palīdzību, lai veiktu suņa ikdienas kvalitātes izvērtēšanu, miera vairošanu un pakāpenisku desensibilizāciju konkrētajā situācijā. Tātad, ļaujot sunim piedzīvot to, kam viņš ir gatavs (ja tie ir suņi, tad attiecīgā intensitātē, lai viņš neuzrādītu agresiju, bailes, hiperaktivitāti utt, un varētu radīt jaunas asociācijas darbojoties tur, kur suņi ir, bet viņu nebiedē). Un ļoti svarīga ir arī pārasociēšana (counter conditioning), jeb jaunu, pozitīvu asociāciju radīšana. Vienkārši sakot- suns redz citu suni tā, ka viņam ar šo suni rodas pozitīvas asociācijas.

VĒL KĀDS INTERESANTS FAKTS PAR SIMPTOMIEM: tie varbūt absolūti nesaistīti ar traumas avotu. Sunim var uzbrukt cits suns, bet ikdienā viņš kļūst agresīvs pret citiem suņiem, baidīties no motociklistiem un izvairīties no dīvainiem, svešiem cilvēkiem tumsas laikā un urinēt mājās, kad tiek atstāt viens. Šķiet- visas šīs lietas ir nesaistītas, bet kopīgais tām ir- pastāvīgais stresa stāvoklis, kas katrā brīdī izpaužas atšķirīgi.

JA SUNS SĀCIS UZVESTIES NERAKSTURĪGI SEV. Kucēna vecumā tas var būt tikai nākamais attīstības (baiļu) posms, nesterilizētām kucēm- hormonālās izmaiņas. Bet visiem suņiem, neatkarīgi no vecuma- IZMAIŅAS VESELĪBĀ VAI PTSS. Vēro uzmanīgi, pārdomā vai kas īpašs nav noticis/mainījies suņa ikdienā UN MEKLĒ KVALITATĪVU PROFESIONĀLO PALĪDZĪBU, kuras pirmais noteikums ir SPĒJA VĒROT SIMPTOMUS, LAI IZPRASTU CĒLONI UN PALĪDZĒTU CĪNĪTIES AR SEKĀM.

Stāsts no dzīves: Attēlā redzamais ir viens no maniem dienesta suņiem laikā, kad strādāju kā policijas kinologs- Fortis. Viņš jau no agras bērnības piedzīvoja ļoti intensīvu socializāciju, bija drošs jebkurā situācijā. Ilgu laiku braucām uz darbu ik dienas ar diviem sabiedriskajiem transportiem cauri Jūrmalai un Rīgai, arī darbā regulāri braucām mašīnās, staigājām centrālajā Rīgā utt.

Tad nopirkām automašīnu, pagāja laiks un avarējām- sitiens bija ļoti spēcīgs, mašīna pilnībā tika sadauzīta. Fortis neraksturīgi sev ļoti agresīvi metās sagaidīt atbraukušo ceļu policiju. Suni apsaucu, viņš 'nomierinājās', viss tika reģistrēts un mēs ar kājām pa pilsētu devāmies uz ne tik tālo darba vietu. Tajā laikā par PTSS daudz nedomāju.

Nekas daudz mūsu dzīvē nemainījās, tikai mums atkal nebija auto, kopā ar Forti visur braucu ar sabiedrisko transportu, regulāri staigājām gar ļoti intensīvas satiksmes vietām. Izmaiņas sākās aptuveni pēc nedēļas- ieraugot mežā pēkšņi braucošu auto, mans suns atpakaļgaitā metās līdz tuvākajiem kokiem. Tā pakāpeniski, mums vajadzēja arvien lielāku laiku, lai pēc mierīgām vietām 'iejustos' tur, kur braukā automašīnas. Suns vai nu metās prom vai spēcīgi rāva pavadu, nervozēja un nespēja koncentrēties.

Tā bija mana pirmā pieredze ar pārasociēšanu (counter conditioning), lai gan man tās nosaukumu neviens neminēja, pieredzējis treneris man lika iet ar suni pie ielas un viņu tur visu laiku barot.

Forta nervu sistēma un tik ļoti bagātīgā pozitīvā pieredze darīja savu- viņš bija lieliskā gatavībā uzņemt manu noteikti toreiz neprasmīgo apmācību, kas ļāva viņam atgriezties pie agrākajām, neitrālajām asociācijām. Šeit gan jāpiemin, ka PTSS var pakāpeniski izzust arī paši no sevis, sevišķi ja konkrētais suns ir ļoti izturīgs pret stresa ietekmi, kāds Fortis viennozīmīgi bija!

Izmantotā literatūra:

Teksasas veterinārās un biomedicīnas universitātes raksts par postraumatiskā stresa sindromu suņiem: https://vetmed.tamu.edu/news/pet-talk/caring-for-a-dog-with-ptsd/

Pētījums par nomierināšanās nepieciešamību pirms miega, lai novērstu PTSS: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/36622038/?fbclid=IwRlRTSAOo_DVleHRuA2FlbQIxMQBzcnRjBmFwcF9pZAo2NjI4NTY4Mzc5AAEeuS90haIiWp8hgnDnqdCNjHiKKxeYVTnziTn_O0Vhqlq3c33KR7MXqwtp5bQ_aem_kSCgHeBRndNHLE3dBbaZBw

Pētījums par miegu pēc mācīšanās, kas liek saglabāt emocionālās atmiņas uz gadiem: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/16806090/?fbclid=IwRlRTSAOo_HdleHRuA2FlbQIxMQBzcnRjBmFwcF9pZAo2NjI4NTY4Mzc5AAEeuS90haIiWp8hgnDnqdCNjHiKKxeYVTnziTn_O0Vhqlq3c33KR7MXqwtp5bQ_aem_kSCgHeBRndNHLE3dBbaZBw

EMPĀTIJA

Mon, 24 Nov 2025 11:32:00 +0000

Empātija ir kompleksa emocija, kuru vienkārši skaidrot var ar vārdiem “spēja iekāpt otra kurpēs”. Izprast, ko viņš jūt un attiecīgi reaģēt,.

Mūsu mīļie suņi bieži vien ir gatavi pielāgoties un atbilstoši reaģēt uz sev tuvo emociju izpausmēm, ļoti iespējams, tieši tāpēc cilvēkiem ir tik svarīgi savas dzīves saistīt tieši ar šo mīļdzīvnieku- nereti dēvējot viņus par saviem ģimenes locekļiem. Tieši tāpēc suņi pat oficiāli var nokārtot iespēju pavadīt cilvēku kā asistents “emocionālā atbalsta suns”, reāli palīdzot panikas lēkmju gadījumā un līdzīgu problēmu novēršanā.

Sunim asistentam apmācība ir apjomīgs process, bet arī mājas MĪLULI VAR APMĀCĪT SAPRAST CILVĒKU LABĀK un arī reaģēt uz cilvēka cilvēcīgajām izpausmēm vēlamāk. Bet, lai to izdarītu, PIRMKĀRT, mums ir nepieciešams APGŪT TO KĀ DOMĀ SUNS. Tas nepieciešams, lai izprastu un pielietotu pozitīvo pastiprinājumu un patiešām MAINĪTU SUŅA UZTVERĒ NOTIEKOŠO, mainīt viņa izpratni, nevis tikai kontrolētu suņa uzvedības izpausmes.

Lai mācītu savu suni, pirmkārt, EMPĀTIJA IR JĀAPGŪST CILVĒKAM.

Šobrīd gan aktuāls ir jautājums par to, cik ļoti mēs paši vairojam un neapzināti attīstām suņa izpausmes un cik bieži SUNS PATS TIEŠĀM IZPROT SITUĀCIJU tā kā no saredz cilvēks?

Sunim ļoti svarīga ir cilvēku uzmanība, sevišķi jau, ja saikne ar savu ģimeni ir cieša- ikdienā tiek pavadīts kvalitatīvs laiks kopā, pastaigas, spēles, nodarbināšana un tiek veikta SUNIM PIEMĒROTA apmācība. Un pat, ja tā īsti nav, lielākajai daļai suņu ļoti nozīmīga ir pozitīva (suņa uztverē) sadarbība ar savu ģimeni.

Suņi (īpaši jau tie, kuriem ikdienā uzmanības no konkrētā cilvēka trūkst), var atkārtot kādu nevēlamu uzvedību, lai tikai tiktu apsaukti, rāti vai citādi, cilvēkaprāt, audzināti UN TĀDEJĀDI SAŅEMTU UZMANĪBU UN NOTIKTU ŠĶIETAMA SADARBĪBA.

SUNS DARA- CILVĒKS REAĢĒ.

Un tā cilvēks ar laiku sāk saskatīt suņa spēju uz empātiju arī tur, kur suns vienkārši ir apguvis spēju reaģēt atbilstoši notiekošajam. Vai tā mēs varam noliegt suņa spēju iejusties cita ādā? Noteikti nē, bet lai apgalvotu, ka “suns zina kā cilvēks jūtās”, ir nepieciešami ilgāki pētījumi, kuri šobrīd tikai turpina attīstīties.

Piemēram, pētījums, kura laikā cilvēks raud un suņi, visbiežāk, devās viņu bakstīt ar degunu, smilkstot, laizot vai turot galvu uz kājas, var tikt tulkots divējādi. Šī suņu uzvedība var tikt saukta par empātiju un tā tomēr var tikt uztverta kā sunim dabīga reakcija uz stresa situāciju, kurā tiek kas nesaprotams.

Vai sajūta, ka suns ir spējīgs uz empātiju, var traucēt?

Jā, ja SĀKAM UZTVERT SUŅUS PAR CILVĒKIEM, jeb uzskatām, ka viņi domā kā mēs, ka viņu vajadzības, kā arī uztvere atbilst mūsējai. Lielākā problēma ar šo- mēs sākam prasīt attiecīgu atbildību tur, kur sunim tādas vienkārši nevar būt. Piemēram, bailes suņa ķermeņa valodā sākam tulkot kā vainas sajūtu un apziņu par slikto uzvedību..

SUŅI NAV CILVĒKI- viņi nav verbāli (nelieto valodu kā mēs, bet gan mācās vārdu nozīmi ar cēloņu- seku sakarībām), viņi nemoralizē (nesaprot “labs- ļauns”, bet gan drīzāk “vērtīgs- nevērtīgs”, “drošs- nedrošs”), vakaros neapcer ikdienas notikumus, lai rīt mainītu uzvedību (drīzāk dzīvo šajā brīdī un reaģē uz to, kas notiek apkārt tagad) utt.

SUŅI IR LIELISKI, JO VIŅI IR SUŅI- viņi mīl, iederas ģimenē, sadarbojas, ievērojami uzlabo savu līdzcilvēku ikdienu. Bet, lai tas tā tiešām arī būtu- VISA ATBILDĪBA PALIEK CILVĒKAM.

Papildus informācija par suņiem un empātiju:

https://www.psychologytoday.com/us/blog/canine-corner/201206/canine-empathy-your-dog-really-does-care-if-you-are-unhappy

Par to kā notiek suņu smadzeņu pētījumi, lai varētu spriest par suņa spējām uz emocijām, cik tās atbilst mūsējām un par viņu spēju uz empātiju:

https://www.psychologytoday.com/us/blog/canine-corner/201206/canine-empathy-your-dog-really-does-care-if-you-are-unhappy

Pozitīva apmācība

Fri, 12 Sep 2025 15:51:00 +0000

Pozitīvais pastiprinājums (R+) ir kādas uzvedības, konkrētajam indivīdam saprotamas un tik patīkamas sekas, ka viņš sāk šo uzvedību atkārtot- mācīties kā veiksmīgāko konkrēto apstākļu ietekmē.

APSTĀKĻU IETEKMĒ- tas, kas sunim lieliski izdodas vienos apstākļos, vispār var neizdoties citos- APMĀCĪBA JĀPIELĀGO DZĪVĒ NEPIECIEŠAMAJAM!

ARĪ TUR, KUR NAV KĀRUMI UN CILVĒKI- SUNS MĀCĀS. Cilvēkam vieglāk kontrolējamais pozitīvā pastiprinājuma avots ir vērtīga pārtika. BET sunim pozitīvais pastiprinājums notiek arī pašam par sevi- instinktos balstīta uzvedība, adrenalīna dedzināšana, drošības sajūtas atgūšana, vajadzību piepildīšana, komforts, iepriekšējā pieredzē nostiprināta uzvedība, tātad drošības sajūta no pierastas uzvedības utt.

LIELĀKĀ PROBLĒMAS: cilvēka iedomātas uzvedības spēja/nespēja konkurēt ar dabīgajiem, vides noteiktajiem R+, tātad spēja KONKURĒT AR DABU.

SPĒJA IZPRAST UN VEIDOT SUŅA UZTVERĒ NOTIEKOŠO atbilstoši savām ekspektācijām.

MĒS PRASĀM SUNIM NEDABĪGAS REAKCIJAS, bet savu prasību vērtību varam regulāri uzlabot ar apbalvojumu īstajā brīdī un tādejādi nostiprināt par vērtīgu uzvedību arī

Līdz ar to jārēķinās, ka attiecības gribam turēt labas un savu prasību vērtību apstiprināt.

OTRA IESPĒJA- ORGANIZĒT PRASĪBAS UN SUŅA ASOCIĀCIJU VEIDOŠANOS tā, lai tās būtu saskaņā ar konkrētā suņa personību un spējām/nespējām konkrētajām brīdī reaģēt cilvēkam vēlami.

NEĻAUJ SUNIM NEKONTROLĒTI PIEREDZĒT NEVĒLAMO UN REAĢĒT- Tu esi cilvēks, Tu vari suņa ikdienu organizēt tuvu perfekcijai. PROTAMS ‘DZĪVE NOTIEK’, bet cik ļoti Tu nodosies mācībām, tik precīzu rezultātu iegūsi.

SUNS MĀCĀS IK SEKUNDI- ja ikdienā dara pretējo kā mācībās, nevēlamais nekad neizzudīs.

Liekie suņi. Kurus iemidzināt?

Mon, 30 Dec 2024 08:33:00 +0000

LIEKIE SUŅI NEVAR BŪT, KAMĒR MĒS ESAM CILVĒKI.

Pie tāda pavairošanas daudzuma kāds ir mūsu valstī,

MUMS VAJAG VALSTS FINANSĒTAS PANSIJAS,

kuras gatavas uzturēt suņus visā mūža garumā,

nevis patversmes, kurās nogalina dzīvniekus.

Kāpēc?

Tāpēc, ka patversmes ir paredzētas, lai suni uzturētu līdz viņš atrod atbilstošas jaunās mājas,

KURAS FIZISKI NAV VISIEM SUŅIEM, kuri šobrīd Latvijā dzīvo sliktos apstākļos vai ir palikuši bez ģimenes.

Visās patversmēs ir limitēts skaits vietu suņiem, bet tajās, kuras suņus neiemidzina, jo noteiktu īpašību dēļ paredz, ka nevarēs atrast tiem mājas, jau atrodas liels skaits suņu, kuri tur paliks visu savu mūžu. Tādejādi neatbrīvojot vietu citiem, kuri turpina dzīvot drausmīgos apstākļos.

KURŠ CIEŠ VAIRĀK? Tas kuru iemidzināja vai tas, kuru neizglāba?

KAS PANSIJAS FINANSĒTU? Nepopulārs viedoklis: MĒS paši- ar papildus nodokli.

Kāpēc? JO ESAM CILVĒKI, kuri citādi neprot uzņemties atbildību par nereāli lielo skaitu bezmāju vai sliktos apstākļos dzīvojošo suņu.

KĀ ES VARU BŪT ATBILDĪGS, ja man pat nav suņa?

Jo tā es atvēršu ausis par to, ka vēljoprojām ir norma NODROŠINĀT PIEPRASĪJUMU TURPINOT IEGĀDĀTIES “suni pa lēto, jo iepatikās un ciltsrakstus jau nevajag” no:

kaimiņiem laukos, kam kuces dzemdē un dzemdēs divas reizes gadā;

suņu fermām, kas var atļauties tirgot itkā šķirnes dzīvniekus par lētu cenu, jo tur nožēlojamos apstākļos lielu skaitu vaislas suņu, nenodrošina socializāciju, apmācību, attiecīgas veselības pārbaudes un pat likumā prasītās labturības normas, kur nu vēl selekcijas darbu, lai vispār noteiktu, ka nākamās paaudzes ir saucamas par šķirni. (Kā dzīvo kuce, kura dzemdēja tavējo? Kur palika viņa vairošanai vairs nederīgie priekšteči? Kas būs ar viņu pašu, kad viņa sevi izsmels? Kur palika vecie suņi? Liekie suņu puikas, kuru skaits fermās ir ierobežots? Kas notiek ar vaislas suņiem, ja viņi saslimst vai izrādās vaislai nederīgi? Nesocializēti, izvārdzināti atrod mājas? Patiesība- ļoti reti viņi turpina savu dzīvi kvalitatīvi.)

vai lai vērstos pret kuču pārošanu kā tādu, ja vien viņa nepieder nopietnam šķirnes selekcijas darbam. Jā, šķirnes kucēni attiecīgi maksās, bet iegūtās zināšanas, ieguldītais darbs, un iznākums finansiāli ir krietni vērtīgāks par prasīto summu- parunājiet ar jebkuru nopietnu audzētāju: SUŅU AUDZĒŠANA NAV IENESĪGS BIZNESS, ja vien to dara atbildīgi..

ĪSUMĀ: JA LATVIJĀ SUŅU BŪTU MAZĀK,

MĒS VARĒTU GRIBĒT VIŅU LABKLĀJĪBAI VAIRĀK!

Šobrīd viņu ir daudz par daudz..

Nepārprotiet- es nekādi neatbalstu veselu, jaunu suņu iemidzināšanu.

KATRAM SUNIM IR IESPĒJA ATRAST CILVĒKU,

Ja vien šo finansiāli nodrošināto, mācīt un darboties gribošo cilvēku būtu attiecīgi daudz,

BET ŠO CILVĒKU NAV.

PAR RADUŠOS SITUĀCIJU IR JĀSAPURINA TIEŠI CILVĒKI-

Iemidzināt liekos suņus ir tikpat efektīvi kā slaucīt sniegu ar mazu slotiņu, kamēr putina..

Īsa piebilde: kamēr esam tik lielā bezmāju suņu purvā,

nekad neatbalstīšu bezmāju suņu importu no ārzemēm-

MUMS SAVU IR VAIRĀK KĀ GANA..

Valodai ir nozīme!

Wed, 06 Nov 2024 08:19:00 +0000

Cilvēks ir verbāla būtne. Mēs savus uzskatus un redzējumu ietērpjam tam atbilstošos vārdos un vārdus izvēlamies pamatojoties emocionālajā un fiziskajā pieredzē un to izpratnē.

Interesantākais- izvēloties vārdus mēs paši sevi noskaņojam konkrētai attieksmei un rīcībai. Tātad- mainot veidu kā domājam un runājam, mēs maināmies arī paši. Ja vēlamies attīstību- ar to ir jāsāk!

Mēs labi zinām, ka cilvēku izteikšanās veidi atšķiras. Ne par velti tiek lietoti tādi teicieni kā "mātes valoda". Mēs lielākoties runājam tā kā mums apkārt esošie, sevišķi jau, ja tie ir cilvēki, kuri mūs audzināja vai skolotāji no kuriem esam daudz mācījušies.

Tā kā suņu apmācībā nu jau kādu laiku ir novirziens, kurā suni apmāca pēc fakta "suga suns" un līdz ar to atsakās no mītiem par "esi galvenais, esi Alfa utt.", arī valodas lietošanas ziņā nozīmīgi izprast kāpēc un ko cilvēks saka, kad runā par savu suni.

Sevišķi jau, ja viņš ir pārkvalificējis savu apmācības izpratni no sodīšanas un filozofēšanas par vilkiem uz vēlamas uzvedības pakāpenisku pozitīvu nostiprināšanu. Jeb īsi sakot- pozitīvu apmācību.

Piemēram, “reaktīvs suns” ir kā diagnoze ar ko jāsadzīvo, bet “emocionāli izaicināts” skaidri sevī ietver cilvēkam doto iespēju sakārtot suņa dzīvi, mazāk viņu izaicinot, paralēli padarot viņu izturīgāku un pakāpeniski pieradinot asociēt vēlamas asociācijas ar līdz šim satraucošo.

Nepērc suni fermā!

Tue, 30 Apr 2024 12:39:00 +0000

KAS IR SUŅU FERMA (puppy mill)?

Tā ir vieta, kurā tiek masveidā vairoti suņi, lai gūtu peļņu. Tas ir primārais mērķis. Pavairotājs ir ieinteresēts priekš sevis iegūt kvalitatīvu pavairošanas materiālu (suņus no kvalitatīviem audzētājiem), bet pats neveic savu suņu izpēti, nepārzina to rakstura īpašības, nav ieinteresēts un fiziski nav spējīgs nodrošināt sev esošo suņu dabīgās vajadzības, attīstīt savos suņos kompanjonu (vai citas vajadzīgās) īpašības, socializēt tos un pamanot nobīdes (piemēram, bailes, agresiju nepiemērotos brīžos), izvairīties turpmāk šādus suņus pārot. Bieži pat netiek pamanīts, ka daudzi no fermas suņiem vairs īsti neatbilst savas šķirnes parametriem ne izskatā, ne rakstura īpašību ziņā. Daļa pavairoto suņu tā arī mājas neatrod un viņi paliek fermā, lai pildītu pavairošanas funkciju.

Noderīgs raksts par šo angļu valodā klikšķinot šei.

Kvalitatīvas audzēšanas mērķis pētīt, atpazīt, attīstīt un nostiprināt šķirņu īpašības vispār netiek ievērots, fermas turētājs paļaujas uz ”iegūtā materiāla” kvalitāti un suņu vairošanu redz kā vienkāršu divu šķirnei puslīdz atbilstošu pārstāvju palaišanu vairoties.

Jo ilgāk šāda ferma pastāv, jo vairāk tur redzama dažādu konkrētajām šķirnēm iedzimto veselības problēmu attīstība (kvalitatīvi audzējot suņus pirms pārošanas tiek pārbauda pret konkrētu šķirnei raksturīgo slimību iedzimtību un arī citādi neveseli dzīvnieki netiek pāroti) un regulāri notikušas neatbilstošas dzīvnieku sapārošanās rezultāti.

Suņi cieš no iekšējiem un ārējiem parazītiem, ir neķemmēti, nagi negriezti utt.

Slimi, veci un citādi vaislai nederīgi suņi bieži vien tiek nogalināti, jo tā kā nav socializēti un pieraduši dzīvot tikai primitīvos izdzīvošas apstākļos, visdrīzāk jaunas mājas neatrod.

KĀ IZVAIRĪTIES ATBALSTĪT ŠĀDAS VIETAS?

Drošākais veids kā iegādāties suni IR NESTEIGTIES. Rūpīgi izmeklēt savu šķirni, atrast audzētāju, izveidot ar viņu komunikāciju un izveidot atbilstošu priekšstatu par to kā izskatās dzīve ar izvēlēto suni. KVALITATĪVS AUDZĒTĀJS GRIBĒS TEVI IEPAZĪT- nebaidies komunicēt!

JA VĒLIES SUNI KOMPANJONU, PĒRC VIŅU TUR, KUR ARĪ VIŅA VECĀKUS IKDIENĀ TUR KĀ KOMPANJONUS- ĢIMENES DZĪVES APSTĀKĻOS.

Ļoti gribas kādu izglābt- DODIES UZ PATVERSMI. Tavējais dosies mājās un paliks brīva vieta nākamajam! Bet izdari mājasdarbu- arī suni no patversmes izvēlies atbildīgi un pirms to dari atrodi kvalitatīvu informācijas avotu par suņa nodrošināšanu un audzināšanu. TEV PRIEKŠĀ LIELS UN RŪPĪGS DARBS.

Tā kā pētījumi rāda, ka suņus cilvēki mēdz mājās aizvest impulsīvāk kā nopirkt jaunu kurpju pāri, turpināšu ar “sarkanajiem karodziņiem”, kuri visdrīzāk norāda- tavs kucēns nav atbilstoši audzēts!

NEPĒRC SUNI VIETĀ, KUR TEV:

Tev neļauj apskatīt kucēnu dzīvesvietā- piekrīt tikai satikties citur vai grib atvest kucēnu tev uz mājām;

Ļauj apskatīt dzīvesvietā un tur tu redzi antisanitārus apstākļus, redzi pārāk daudz citus suņus, suņi dzīvo būros vai voljēros vairāki vienā, “audzētājs” nav spējīgs viņus no voljēriem izvest.

Suņu ir daudz, bet nav redzami suņi- seniori. Visi suņi ir reproduktīvajā vecumā.

“Audzētājs” atsakās tev rādīt kucēnu mammu (kucei nav jābūt draudzīgai ar tevi, bet viņai ir jābūt adekvātām attiecībām ar savas ģimenes cilvēkiem);

“Audzētājs” nav spējīgs parādīt suņu mammas adekvātu komunikāciju pats ar sevi (pats izvest ārā pavadā, pats paglaudīt, kuce atsakās viņam sekot vai nākt klāt), jo viņa ir pārāk agresīva vai bailīga, pat ja izvesta ārā prom no kucēniem. KUCES IKDIENAS STRESA LĪMENIM IR MILZĪGA NOZĪME KUCĒNU RAKSTURA VEIDOŠANĀ!

“Audzētājs” atsakās norādīt veidu kā apskatīt kucēnu tēvu;

Mājas meklējošo kucēnu šeit ir daudz, dažādu šķirņu, arī paaugušies.

Suņiem ir redzamas traumas, viņi ir nekopti.

Kucēniem nav vecam atbilstošu pošu, čipa, reģistrācijas.

Ja vēlies palīdzēt šādās vietās esošiem suņiem, NEPĒRC NO VIŅIEM NEKO, tas izglābs vienu sunīti, bet vairos pieprasījumu- motivēs turpināt savu biznesu uz dzīvnieka rēķina.

Labāk meklē iespēju veikt praktiskas un efektīvākas darbības visu tur esošo suņu glābšanai.

KĀ TAS IETEKMĒ ŠEIT DZIMUŠOS VAI DZĪVOJOŠOS SUŅUS NĀKOTNĒ, kad tie sāks savu dzīvi jaunās mājās?

Problēmas var būt vieglāk vai grūtāk risināmas, jo kā jau minēju, fermu turētāji cenšas iegūt ”kvalitatīvu materiālu” turpmākai pārošanai, lai sauktu savus suņus par čempionu bērniem un tādejādi nopelnīt uz īstu audzētāju darba rēķina.

To cik tālu attīstīties spējīgs būs konkrētais kucēnu fermas suns, rādīs laiks un rūpīgs darbs.

PAR UZVEDĪBU:

Šiem suņiem visdrīzāk būs attīstīta:

Resursu sargāšana (pārtikas negausīga rīšana, agresīva sargāšana vai bailes ēst citu klātbūtnē, savas guļvietas, rotaļlietu sargāšana, savu cilvēku sargāšana, bet rīcība būs pēkšņa, emocionāla un nenoturīga- viņi nebūs labi, adekvāti sargi!);

Sarežģīta socializācija, jaunu situāciju grūta apgūšana, viņi ātri nogurs un aizraujošās situācijās paši nemācēs norimt un adekvāti reaģēt;

Vecumam neatbilstošas ikdienas prasmes- bailes valkāt aprīkojumu, piedalīties pastaigās, grūtības apgūt citu suņu, cilvēku un sadzīves situāciju adekvātu uztveršanu;

ATŠĶIRTĪBAS TRAUKSME, jeb trauksme esot vienatnē (no riešanas, pastiprinātas graušanas, ārdīšanās līdz pat čurāšanai, kakāšanai utt. esot vienatnē) ir ļoti raksturīga problēma šādiem suņiem!

U.c.

Zinātnisko pētījumu apkopojums par uzvedības problēmām suņiem no suņu fermām angļu valodā klikšķinot šeit.

INTERESANTI: Uzvedības problēmas var attīstīties pamazām, sunim jau kādu laiku dzīvojot jaunajā dzīvesvietā un beidzot redzot iespēju apmierināt savas dabīgās vajadzības.

ADOPTĒJOT ŠĀDU SUNI, NEPIECIEŠAMS LAIKUS PAREDZĒT VIŅA VAJADZĪBAS un ievirzīt tās visiem draudzīgā veidā.

KĀPĒC TAD REDZAM TENDENCI TEIKT “VISS IR LABI”? Tāpēc, ka mēs mīlam savus suņus tādi kā viņi ir, pat ja ar daudzām problēmām, kuras varēja nebūt, ja vien cilvēks būtu bijis atbildīgāks.

Un nestāstīsim viens otram, cik skaisti dzīvo vairāk kā 100 suņi lauku sētā, kur pamatīgās nobīdes no labturības tika risinātas tikai PĒC TAM, kad suņus jau draudēja atņemt!! Tas nav nekāds Sniegbaltītes stāsts, bet gan stāsts par izdzīvošanu!

Pirms sakām, ka nu patversmes uzvārīsies, aizejam klusiņām apskatīt, ko tad tās tirgos par tiem entajiem tūkstošiem, kas tiek kladzināti mēdijos.

Stūrī iespiedušās nelaimes čupiņas, kas pat pie pavadas neiet?