EMPĀTIJA
Empātija ir kompleksa emocija, kuru vienkārši skaidrot var ar vārdiem “spēja iekāpt otra kurpēs”. Izprast, ko viņš jūt un attiecīgi reaģēt,.
Mūsu mīļie suņi bieži vien ir gatavi pielāgoties un atbilstoši reaģēt uz sev tuvo emociju izpausmēm, ļoti iespējams, tieši tāpēc cilvēkiem ir tik svarīgi savas dzīves saistīt tieši ar šo mīļdzīvnieku- nereti dēvējot viņus par saviem ģimenes locekļiem. Tieši tāpēc suņi pat oficiāli var nokārtot iespēju pavadīt cilvēku kā asistents “emocionālā atbalsta suns”, reāli palīdzot panikas lēkmju gadījumā un līdzīgu problēmu novēršanā.
Sunim asistentam apmācība ir apjomīgs process, bet arī mājas MĪLULI VAR APMĀCĪT SAPRAST CILVĒKU LABĀK un arī reaģēt uz cilvēka cilvēcīgajām izpausmēm vēlamāk. Bet, lai to izdarītu, PIRMKĀRT, mums ir nepieciešams APGŪT TO KĀ DOMĀ SUNS. Tas nepieciešams, lai izprastu un pielietotu pozitīvo pastiprinājumu un patiešām MAINĪTU SUŅA UZTVERĒ NOTIEKOŠO, mainīt viņa izpratni, nevis tikai kontrolētu suņa uzvedības izpausmes.
Lai mācītu savu suni, pirmkārt, EMPĀTIJA IR JĀAPGŪST CILVĒKAM.
Šobrīd gan aktuāls ir jautājums par to, cik ļoti mēs paši vairojam un neapzināti attīstām suņa izpausmes un cik bieži SUNS PATS TIEŠĀM IZPROT SITUĀCIJU tā kā no saredz cilvēks?
Sunim ļoti svarīga ir cilvēku uzmanība, sevišķi jau, ja saikne ar savu ģimeni ir cieša- ikdienā tiek pavadīts kvalitatīvs laiks kopā, pastaigas, spēles, nodarbināšana un tiek veikta SUNIM PIEMĒROTA apmācība. Un pat, ja tā īsti nav, lielākajai daļai suņu ļoti nozīmīga ir pozitīva (suņa uztverē) sadarbība ar savu ģimeni.
Suņi (īpaši jau tie, kuriem ikdienā uzmanības no konkrētā cilvēka trūkst), var atkārtot kādu nevēlamu uzvedību, lai tikai tiktu apsaukti, rāti vai citādi, cilvēkaprāt, audzināti UN TĀDEJĀDI SAŅEMTU UZMANĪBU UN NOTIKTU ŠĶIETAMA SADARBĪBA.
SUNS DARA- CILVĒKS REAĢĒ.
Un tā cilvēks ar laiku sāk saskatīt suņa spēju uz empātiju arī tur, kur suns vienkārši ir apguvis spēju reaģēt atbilstoši notiekošajam. Vai tā mēs varam noliegt suņa spēju iejusties cita ādā? Noteikti nē, bet lai apgalvotu, ka “suns zina kā cilvēks jūtās”, ir nepieciešami ilgāki pētījumi, kuri šobrīd tikai turpina attīstīties.
Piemēram, pētījums, kura laikā cilvēks raud un suņi, visbiežāk, devās viņu bakstīt ar degunu, smilkstot, laizot vai turot galvu uz kājas, var tikt tulkots divējādi. Šī suņu uzvedība var tikt saukta par empātiju un tā tomēr var tikt uztverta kā sunim dabīga reakcija uz stresa situāciju, kurā tiek kas nesaprotams.
Vai sajūta, ka suns ir spējīgs uz empātiju, var traucēt?
Jā, ja SĀKAM UZTVERT SUŅUS PAR CILVĒKIEM, jeb uzskatām, ka viņi domā kā mēs, ka viņu vajadzības, kā arī uztvere atbilst mūsējai. Lielākā problēma ar šo- mēs sākam prasīt attiecīgu atbildību tur, kur sunim tādas vienkārši nevar būt. Piemēram, bailes suņa ķermeņa valodā sākam tulkot kā vainas sajūtu un apziņu par slikto uzvedību..
SUŅI NAV CILVĒKI- viņi nav verbāli (nelieto valodu kā mēs, bet gan mācās vārdu nozīmi ar cēloņu- seku sakarībām), viņi nemoralizē (nesaprot “labs- ļauns”, bet gan drīzāk “vērtīgs- nevērtīgs”, “drošs- nedrošs”), vakaros neapcer ikdienas notikumus, lai rīt mainītu uzvedību (drīzāk dzīvo šajā brīdī un reaģē uz to, kas notiek apkārt tagad) utt.
SUŅI IR LIELISKI, JO VIŅI IR SUŅI- viņi mīl, iederas ģimenē, sadarbojas, ievērojami uzlabo savu līdzcilvēku ikdienu. Bet, lai tas tā tiešām arī būtu- VISA ATBILDĪBA PALIEK CILVĒKAM.
Papildus informācija par suņiem un empātiju:
Par to kā notiek suņu smadzeņu pētījumi, lai varētu spriest par suņa spējām uz emocijām, cik tās atbilst mūsējām un par viņu spēju uz empātiju:
