Draugs? Jā, draugs. Jaunākās metodes nevadās pēc mītiem par nepieciešamību būt "bara Alfai", "galvenajam", tāpat neatbalsta suņa pielīdzināšanu cilvēkam, bet gan apmāca suni atbilstoši viņa sugai. Iemācot to, kas nepieciešams sadzīvei un ikdienai- abpusēju sadarbību un katru nepieciešamo uzvedību atsevišķi.
Vai cilvēks var būt nepiemērots suņa audzināšanai? Ne tad, ja mērķis ir ikdienu vadīt kā draugiem un tiek izmantotas zinātnē balstītas metodes, bet konkrētais cilvēks ir gatavs un fiziski spējīgs pielāgoties konkrētajam sunim! Cilvēks varu būt tas, kas viņš ir, bet suns būs draugs, kurš grib klausīt! Ja vien cilvēks sapratīs, ka suņa gribas skola ir dzīvesveids un izpildīs visas PN apmācības prasības.
Ja runa par nevēlamas uzvedības dzēšanu, vecumam, šķirnei, bezšķirnei, motivācijai NAV nozīmes. Ja vien nevēlamā uzvedība nav saistīta ar suņa veselības stāvokli vai viņa fiziskajām īpatnībām, viņš VAR iemācīties uzvesties vēlami un jau gadiem iesīkstējušās problēmas IR risināmas. Jā, arī vecais Tobis, kas pat “sēdēt neprot” ir spējīgs mācīties. Izprotot suņa rīcības cēloņus un atrodot katram sunim individuālu pieeju, paveras ceļš izaugsmei. Visizplatītākie suņu uzvedības problēmu cēloņi parasti sakņojas atbildīgo cilvēku nezināšanā vai bezdarbībā.
Ja suns vēl nav iegādāts, tad gan ir jāiepauzē, jāuzsāk kārtīga plānošana un jāatliek malā emocijas. Jo, lai arī viss ir iemācāms, vieglāk tomēr ir pielabot, nevis "būvēt māju no pamatiem". Un tā kā suns no suņa var atšķirties "kā diena pret nakti", pirms iegādes ir vērts rūpīgi pētīt un izzināt.
Labākais veids kā izplānot jaunā ģimenes locekļa ienākšanu ģimenē, ir balta papīra lapa, kurai vienā pusē sarakstītas konkrētā suņa (ja dosieties uz patversmi) vai izvēlētās šķirnes (ja meklēsiet atbildīgu audzētāju) prasības un otrā pusē- jūsu reālās iespējas un vēlmes. Ļai neciestu suns un jūs paši, jo ātri vien aizmirsīsies "sapnis par skaisto Reksi", ja problēmu saraksts saistībā ar sadzīvošanu izstiepsies garāks par harmoniskas kopdzīves priekiem.
VĒLME UN PRASME AR MĪLESTĪBU REGULĀRI DARBOTIES.
Atbilstoša vēlme ir nerimstoša ikdienu, jebkuros laikapstākļos, ģimenes problēmās, likteņa pavērsienos utt. un uz mūžu- suņa mūžu (iespējams pat gadus piecpadsmit vai vairāk, ja paveiksies). Sunim ir nepieciešama tieši viņam pielāgots stresa menedžments un apmācība.
Prasme ir tikai informācijas un, ja nepieciešams, profesionālas palīdzības saņemšanas jautājums.
Tagad par mīlestību: Lai iegūtā informācija neizrādītos tikai strupceļš un konkrētajam sunim nepiemērota, jāizvērtē vai apmācības veids tiešām balstās uz pozitīvā nostiprinājuma teoriju. Tas ir vienīgais uz zinātni balstītais universālais apmācības veids, kas der visiem dzīvniekiem (piemēram: kaķiem, žurkām, žirafēm, zivīm, vabolēm un pat cilvēkiem), ar nosacījumu, ka tiek pielāgots sugai, un sevī sevī neietver sodu.
KĀRUMSOMĀ- NE TIKAI KĀRUMI.
Pie pozitīvajiem nostiprinātājiem pieder jebkas, kas liek sunim atkārtot kādu uzvedību- jebkas kā dēļ suns ir gatavs darīt (piemēram: kārumi, barība, uzmanība, brīvība, fiziska slodze utt.). Lai suns darītu to, ko grib cilvēks, viņam ir jāprot pierādīt, ka tieši nepieciešamā uzvedība, nesīs pozitīvu iznākumu. Tas ir visas paklausības pamatā, ņemot vērā, ka mēs nereti prasām no suņa uzvedību, kas viņam neskaitās dabiska (pat komanda “šurp” nekad nav novērojama suņu starpā tādā izpildījumā kādā to pieprasa cilvēki).
Arī sunim ir sava kārumsoma. Viss, ko dara suņi ir vai nu instinktīvi (iedzimta reakcija) vai domājoši (pieredzes rezultātā) un, viņuprāt, nes konkrētajā brīdī vispozitīvāko iznākumu. Bet prasmīgs cilvēks spēs organizēt mācības tā, lai suns mācītos ko jaunu un vēlamu.Par sodu var uzskatīt jebko, kas liek sunim izvairīties atkārtot kādu darbību (piederumi: žņaudzošā, asā vai elektriskā kaklasiksna, korekcijas ar pavadu, uzbrūkoša ķermeņa valoda, biedējošs balss tonis utt.). Tam nav jābūt nekam "lielam" vai īpaši nežēlīgam, jo runa ir par emocijām, kuras ir konkrētajam sunim pietiekami nepatīkamas, lai no tām izvairītos. Suņi atšķiras, arī viņu izturība stresa apstākļos, tāpēc vienīgais vērā ņemamais veids kā vērtēt apmācību un vērot suņa ķermeņa valodu.
Cilvēka domāšana atšķiras no suņu domāšanas, tādēļ mums nereti ir grūti izprast suņa motivāciju, īpaši, ja mēs ticam, ka mūsu mīlulis tāds “četrkājains cilvēciņš” vien ir- visu var sarunāt. Tāpēc, ja sākušās problēmas, (Piemēram: Mēs dodamies pie durvīm, lai dotos pastaigā, bet suns sāk lēkāt pret tām un riet..), bet ideālā gadījumā vēl pirms nevēlamā darbība izveidojusies un nostiprinājusies, saimniekam ir jāatbild uz jautājumiem: 1. Ko tieši un kad suns dara? 2. Ko suns iegūst, kad viņš tā kā rīkojas? (..tādā veidā tiek dedzināts adrenalīns, kas radies stresa rezultātā- tas instinktīvi liek justies labi..) 2. Kā es varu novērst šādas darbības pozitīvu iznākumu? (..samazināt stresa ietekmi suņa ikdienā, īpaši piestrādājot pie konkrētā brīža + ..) 3. Ko es tieši vēlos redzēt tā vietā? (..paškontrole- suns apsēžas pie durvīm, pirms tās tiek atvērtas). Un mācības var sākties!
Aizmirstam mītus un mācām pamatus, jeb "Stimuls nosaka uzvedību". Vienmēr atkārtojot, ka valdīšanai pār suni nav sakara ar mums vajadzīgo uzvedību.
Kad šķiet, viss jau apgūts, tad atliek vien bagātināt savu ikdienu ar nepieciešamo ikdienas slodzi.
Negaidīsim problēmas- novērsīsim tās! Audzināsim gudrus (sev piemērotus) suņus!
Savlaicīgi veikta socializācija, atbilstoša stimulācija un vēlama pozitīvā pieredze veicina smadzeņu attīstību un vēlamas uzvedības izveidošanos. Kucēni ļoti ātri mācās, bet tik pat ātri apgūto mēdz aizmirst, tāpēc viņu mācībās liela nozīme ir apgūtā atkārtošanai.
Prātam un vēlamajai uzvedībai nav izmēra!
Vienīgais ar ko visi mazie suņi atšķiras no visiem lielajiem ir izmērs- viss pārējais ir fizisko iespēju un cilvēka attieksmes jautājums.
VISAS problēmas ir risināmas! Ja vien sunim ir atbildīgs cilvēks, kas gatavs tam patiešām pieķerties.
Bezjēdzīga riešana, graušana, rakšana, agresija un bailes ir tikai dažas no problēmām, kuras ir risināmas pozitīvā veidā. Suns var uzvesties savādāk, ja problēmas cēlonis tiek atrisināts un jauna uzvedība iemācīta.
Ja sunim tas sagādā prieku, tad kāpēc nesportot?
Lai gan mūsu skolas galvenais mērķis nav gatavošanās sporta vai darba sacensībām un pārbaudēm, pozitīvā nostiprinājuma apmācība neizslēdz iespēju veiksmīgi tajās piedalīties. Jebkurš saimnieks, ikdienas sabalansētās slodzes ietvaros, kā mērķi var uzstādīt nepieciešamo aicinājumu (''komandu") apguvi, lai startētu un uzvarētu izvēlētajā disciplīnā. Jā, un arī mēs paši ar to brīvajā laikā nodarbojamies!
Paklausības disciplīnas, kuras esam apguvuši: Bh (suns- kompanjons),IPOb (sporta paklausība),Obedience (starptautiskā sporta paklausība), VDK (Vispārējās Dresūras kurss), VPK (Vispārējās Paklausības kurss).
Mācīt suni, sadarboties sacensību vidē, nozīmē ikdienā nepieciešamās intelektuālās slodzes nodrošināšanu, paškontroles uzlabošanu, adekvātu uzvedību suņu un cilvēku sabiedrībā attīstīšanu un citu noderīgu prasmju apgūšanu. Un saimnieka prieks būs ne tikai mierīgs un paklausīgs suns, bet arī kāda mājās atvesta uzvara vai sertifikāts par nokārtotu testu!
Lai ikdiena ar suni, kurš piedalās sporta sacensībās būtu harmoniska, ir nepieciešams mācībās izmantot tieši pozitīvā nostiprinājuma apmācību. Tad nebūs nepieciešams mākslīgi celt suņa vēlmi iesaistīties (sarunvalodā saukts par draivu), kas nereti nozīmē badināšanu, turēšanu vientulībā, kas radītā stresa rezultātā var novest pie iebiedēšanas palīglīdzekļu izmantošanu (asās siksnas, žņaudzošās siksnas, elektrosiksnas uc.)
Bet, lai kāds būtu mērķis, vienmēŗ ir jāatcerās, ka suns ir pirmais un tikai tad sports. Ja kādu iemeslu pēc izvēlētā disciplīna nav konkrētajam sunim piemērota vai sagādā viņam pārāk lielu stresu, paraugaties apkārt- ir tik daudz foršu un piemērotāku lietu, ko pasākt ar savu draugu, nenodarot viņam pāri!