Pirmais no daudzajiem- Dons Larss de Marko (2001.- 2008.)

Moro bija pirms Marko un bija ar mums jau no manas bērnības. Viņš bija liels bēglis (pēc skata spriežot bija haskija kauktenis) un spēja no mums aizbēgt pat desmitiem kilometru tālu. Mājās viņš nāca kāvies ar citiem suņiem, tāpēc nereti ievainots un vārtījies fekālijās. Šo iemeslu un mūsu nezināšanas dēļ Moro ātri vien savu dzīvi turpināja pieķēdēts. Savas lielās agresijas uz citiem suņiem dēļ Moro pastaigās tika vests ļoti reti. Lielais stress, ko viņš piedzīvoja esot pie ķēdes, noveda viņu līdz epilepsijai. Tāpat Moro mēdza disciplinēt mūsu ģimeni ar kodieniem, ja kaut kas nebija pa viņa prātam. Ja vien tajā laikā kāds no mums būtu zinājis kā apmācīt suni izmantojot pozitīvo nostiprinājumu..
Kad mūsu ģimenē ienāca Marko un es sāku savas suņu apmācības gaitas, arī Moro apņēmos mācīt par ģimenes mīluli, nevis ķēdes vergu. Centāmies cik spēdami un nonākot mierīgākos apstākļos, kā arī regulāri tiekot staidzināts, Moro spēja gan sadzīvot ar saviem, svešiem un nejauši satiktiem suņiem, pastaigās nebēgt, bet nākt ar mums kopā un visādi citādi kļūt par ģimenes mīluli, bet epilepsiju viņš uzvarēja pēc kastrācijas.
Marko bija mans kinologa gaitu iesācējs. Viņš raisīja manī interesi par suņiem vispār un to apmācību. Diemžēl, lai apmācītu viņu es izmantoju man toreiz vienīgo pieejamo un zināmo instruktori, kura suņus mācīja izmantojot sodu, fizisku ietekmi, izbrūkošu ķermeņa valodu utt. Rezultātā no priecīga kucēna viņš kļuva par drūmu, bet ļoti paklausīgu suni. Marko piedzīvoja lielu stresu esot kopā ar citiem suņiem gan mājās, gan citur, tāpēc rūca, kad kāds viņam tuvojās. Viņam nereti nepatika arī mūsu glāsti un apskāvieni, bet mēs viņu par to disciplinējām (absolūti greiza taktika, spriežot pēc tagadējām zināšanām) No visas sirds cenšoties būt paklausīgs un izvairīties no konflikta, viņš izvairījās arī no mums sēžot zem galda, vai meklējot telpu, kur neviens neliks viņam pārkāpt atļautās robežas. Milzīgā stresa rezultātā jau diezgan agri viņš saslima ar ādas vēzi un mira. Es ticu, ka ja būtu zinājusi to, ko zinu tagad- kā bezjēdzīgas un bezgalīgas disciplinēšanas vietā izmantot pozitīvas apmācības metodes, es būtu iemācījusi viņu ne tikai klausīt, bet arī mīlēt dzīvi un priecāties par apkārt notiekošo! Mans attaisnojums: es nezināju, ka var savādāk, Marko vairāk nepalīdzēs, bet varēs palīdzēt citiem Maniem esošajiem un nākamajiem suņiem!